Intel procesoru jaunākās paaudzes

Labdien!

Tādu laku nebijām neko publicējuši savā blogā un sakarā ar zināmu interesi, nolēmām padalīties pārdomās pat aktuālajām attīstības tendencēm Intel procesoru lauciņā.

Pagājušā gada vidū Intel prezentēja savu jaunāko procesoru sēriju - Comet Lake (pazīstamu arī kā 10tās paaudzes procesors) un līdz ar to ieviesa arī jauna standarta procesoru ligzdu – LGA 1200. Nupat jau gaidām tirgū parādāmies arī Rocket Lake jeb 11.tās paaudzes procesorus, kurus mums sola arī Latvijā jau marta mēneša pašās beigās. Taču ne jau par to gribējām šeit parunāt.

Ja varam ticēt informācijai, kas kursē dažādos tehniskajos saitos, tad jau nākošajā gadā mūs sagaida ievērojamas pārmaiņas procesoru tirgū.

Naskatoties uz to, ka LGA 1200 ligzdas standarts nav pat gadu vecs, jau tagad gaidām nākošo standartu!! Intel jau runā par Alder Lake (12tās paaudzes procesoriem) un atkal jau jaunu ligzdu – šoreiz tā būšot LGA 1700!

Par ko tad šeit ir runa – ja līdz šim katras nākošās paaudzes procesors bija nedaudz labāks, nedaudz ātrāks, nedaudz ekonomiskāks par iepriekšējo paaudzi, tad nekādas kardinālas izmaiņas šī paaudžu maiņa tomēr nenesa.

Taču šoreiz jau būs citādi! Vispirms runa ir par to, ka jaunākie Alder Lake procesori uzturēs PCIe 4.0 (un vēlākie modeļi visticamāk arī PCIe5.0) standartu – kur šodienas Intel procesori jau daudzus gadus uzturēja tikai PCIe 3.0 standartu. Tāpat ir sagaidāms, ka šie procesori strādās ar DDR5 tipa atmiņas čipiem, vienlaikus gan uzturot arī DDR4 tipu. Protams, ka tam visam nāks klāt atkal dažādi uzlabojumi kā ekonomiskums, ātrdarbība un jaunākās tehnoloģijas, 8 lieli un 8 mazi kodoli utt. Šīs ir labas ziņas vispirms jau tiem, kas savā datorā izmanto jaunākās paaudzes grafiskās kartes, kuras uztur PCIe 4.0, bet darbojas PCIe 3.0 vidē.

Taču galvenais, kas jāņem vērā tiem, kas paši mēdz pielikt rokas savam datoram un to uztūnēt, ir tas, ka pēc daudziem gadiem beidzot mainīsies arī procesora forma. No kavdrātveida tas paliks par taisnstūri. Saprotams, ka savādāk laikam tiešām pagrūti ir izvietot tos 1700 kontaktus.

Attēlā pa kreisi redzams iepriekšējo paaudžu procesors un salīdzinājumam labajā pusē LGA 1700 ligzdas procesors.

Bet šī formas izmaiņa savukārt nozīmē to, ka ja agrāk dažādi mūsu speciālie dzesētāji derēja praktiski jebkuram no tirgū pieejamajiem procesoriem, tad ar šo jaunākās paaudzes procesoru būs dažas nianses. Protams, ka šodien mums vēl nav pieejama galīgā tehniskā informācija un varam tikai minēt vai dzesētāja stiprinājumu vietas uz mātes plates paliks identiskas ar iepriekšējām paaudzēm, taču jau tagad ir skaidrs, ka pat ja tā būs, tad agrāko laiku dzesētāji nosegs tikai daļu (protams, ka lielāko) no jaunā procesora un lai nodrošinātu patiešām augstvērtīgu dzesēšanu, var nākties meklēt jaunās paaudzes procesoriem domātus dzesētājus!

Kā parasti, progress prasa savus upurus...  

Ta šodienai arī viss. Tiksimies vēlāk!

Jūsu notebookshop.lv komanda

Internets un mūsu drošība. Datorvīrusi. 3.daļa

Sveiciens visiem, kas šo lasa

Šodien nedaudz par to, ko tad datorvīrusi dara, kad  ir iemājojuši mūsu datorā.    

Kā jau agrāk tika minēts, tad protams, ka ir ārkārtīgi daudz dažādu vīrusu un to paveidu un visus šeit tāpat nevaram apskatīt, bet te parunāsim par dažiem būtiskākajiem.

Bet sāksim ar to, ka ja mūsu datorā par spīti visai aizsardzībai, antivīrusu programmatūrai un mūsu pašu uzmanībai par ko runājām pagājušajā nedēļā, tomēr ir iekļuvis vīruss, tad diemžēl jārēķinās ar vissmagākajām sekām. Protams, ka vīruss parasti nevar sabojāt pašu datora tehniku, lielākā daļa no mums zināmajiem vīrusiem sabojā tikai kādu specifisku programmatūru, kas darbina šo tehnisko aprīkojumu un šo programmatūru atjaunojot, mūsu dators atkal darbosies, taču diemžēl šāda atjaunošana daudzos gadījumos nozīmēt to, ka šī procesa rezultātā tiek dzēsta informācija, kas bija uz datora un visi mūsu faili, fotogrāfijas un citas svarīgas lietas līdz ar to. Tāpēc arī mājas apstākļos laiku pa laikam būtu jāatceras par tādu lietu, kā backup un jāveido savu svarīgāko failu rezerves kopijas. Šodien jau USB zibatmiņas ir tik lēta, ka mierīgi varam par salīdzinoši saprātīgu naudu iegādāties vairākus USB atmiņas stikus un pārmaiņus tos izmantot failu kopēšanai. Un nevajag jau kopēt pilnīgi visu, kas ir uz datora -  parasti jau visus svarīgāko tāpat glabājam MyDocuments folderī.

Te gan jāpiebilst, ka pēc kopijas izveidošanas nevajadzētu atstāt zibatmiņu pievienotu datoram, bet gan nolikt to kādā droša vietā, jo daži vīrusu paveidi cenšas nobloķēt vai sabojāt visus lietotāja failus ko atrod – un ja datoram būs pievienots ārējais disks, tad cietīs arī uz šī diska esošie faili.

Bet nu atpakaļ pie vīrusu veidiem. Mūsuprāt būtiskākie ir 2 – vieni, kas iemājo datorā un tūlīt kaut ko sabojā – šos mēs arī uzreiz pamanām, jo vairs nevaram atvērt mūsu failus vai varbūt vispār palaist datoru. Vēl pirms dažiem gadiem bija izplatīts vīrusa paveids, kas nobloķēja datoru un pārstartējot to parādījās uzraksts, ka jūs esat kaut kur pārkāpis kādu likumu, jo esat kādu nelegālu programmu instalējis vai ne tādu mājas lapu atvēris. Portatīvajos datoros parasti uz ekrāna pat varējāt vērot savu attēlu no videokameras kā apliecinājumu, ka jūs tiekat novērots. Un tālāk sekoja konta numurs uz kuru var samaksāt noteiktu summu, lai šī bloķēšana tiktu noņemta. Ja esat lasījuši mūsu iepriekšējos ierakstus, tad sapratīsiet, ka naudas pārskaitīšana pilnīgi neko nemainīs, vienīgi patukšos jūsu maciņu. Šāda līmeņa vīrusus neviens individuāli nekontrolē un neseko līdzi to darbībai. Tas ir pavisam banāls naudas izspiešanas veids, jo cilvēki vēlas pēc iespējas ātrāk atgūt piekļuvi savai informācijai un summa, kas jāmaksā nav tik liela – parasti kādi 50-100 EUR un cerība vai izmisums, kas nu kurā situācijā (sociālā inženierija!) ņem virsroku pār veselo saprātu. Šķietamā novērošana arī ir pavisam vienkāršs tehnisks triks, kad uz ekrāna tiek izvadīts videosignāls, kas nāk no  datorā iebūvētās kameras. Visticamāk, ka neviens mūs te nevēro, tikai mēs paši skatāmies savā kamerā. Bet tas nenoliedzami saasina esošās situācijas uztveri.

Šādu un līdzīgu vīrusu gadījumā nav pārāk daudz risinājumu. Visticamāk ka nāksies griezties pie IT speciālista, kas vai nu pārinstalēs no jauna Windows sistēmu vai vēl sliktākā gadījumā nāksies dzēst jau BIOS programmatūru – tā ir tāda programma, kas ļauj datora sastāvdaļām savā starpā vispār komunicēt. Jebkurā no šiem gadījumiem jūsu personīgā informācija visticamāk ka vairs nebūs pieejama, un parasti to arī nav vērts mēģināt saglābt, jo ne vienmēr ir skaidrs kur tieši vīruss ir iemājojis tāpēc visvienkāršākais un drošākais ceļš ir pilnīgi visu nodzēst un instalēt no jauna. Pēc šīm darbībām dators būs kā jauns, kad to iegādājāties. Tehniski tam arī nebūs nekādu defektu, jo kā jau runājām, tad vīrusi tikai ļoti retos gadījumos var sabojāt datora hardware.

Otrs vīrusu paveids ir tā saucamie trojāni – ja esat kādreiz  vēstures stundā ko dzirdējuši par Trojas zirgu, tad šis te darbojas kaut kur līdzīgi. Kaut kādā veidā jūs ielaižat savā datorā programmu, kura patiesībā jums to īsti nemanot dara kaut ko pavisam citu. Šie vīrusi gan parasti nav kaitīgi jūsu personīgajai informācijai, jo to mērķis ir pavisam cits – vispirms jau tie vēlas palikt nepamanīti, lai varētu darboties un jebkura jūsu informācijas izmaņa var radīt aizdomas par vīrusa klātbūtni. Bet ko tad šie vīrusi dara – lielāko tiesu tie tiek izmantoti lai “zombētu” jūsu datoru – tas nozīmē ka jums to nemaz nenojaušot jūsu dators tiek iesaistīts kaut kādās – bieži vien pretlikumīgās darbībās jo šis vīruss ļauj kādam no ārpuses darboties caur jūsu datoru un tālākās pēdas internetā jau atstās nevis ļaundaris, bet gan tieši jūsu dators un vissliktākajā gadījumā policija ieradīsies pie jums, jo no jūsu IP adreses būs noticis hakeru uzbrukums. Parasti šādi zombētus datorus ļaundari apvieno tā saucamajos botnetos – zombētu datoru tīklos kas sastāv no vairākiem tūkstošiem datoru un tad šādi tīkli tiek izmantoti dažādiem masveida uzbrukumiem. Šis jau atkal ir bizness, jo šāda tīkla pakalpojumus parasti to kontrolējošie hakeri tirgo citiem par naudu. Visparastākais un biežāk sastopamais ir tā saucamai DDoS uzbrukums. Kā tas darbojas – ja jūs ikdienā ejat kādā mājas lapā, tad notiek tāda kā sasveicināšanās – jūsu dators nosūta pieprasījumu un mājas lapu uzturošais serveris atbild. Ja šādu pieprasījumu ir daudz, tad dažkārt mums šķiet, ka internets bremzē, jo lapa neatveras uzreiz (atbilde neatnāk momentā). Bet ja šādu sasveicināšanās pieprasījumu ir ļoti daudz – piemēram vairāki desmiti tūkstošu sekundē, tad visticamāk, ka serveris tos nemaz nespēj vairs apstrādāt un parastam lietotājam vienkārši nav iespējams pieslēgties šai mājas lapai. Un bieži vien jūs nemaz nenojaušat ka jūsu dators piedalās šādā uzbrukumā līdz tam brīdim kad internetu pārraugošās organizācijas nesāk atslēgt uzbrukumā iesaistītās IP adreses un jūs paliekat bez piekļuves internetam. Labā ziņa ir tā, ka bieži vien šāda tipa vīrusus var atrast ar antivīrusu programmas palīdzību, bet lai tas notiktu, šī programma ir laiku pa laikam jāatjauno (lielākā daļa to dara pašas) un kas ir vēl svarīgāk – mums pašiem jāpalaiž pilna sistēmas pārbaude – tā kā šāda pārbaude patērē ievērojamus mūsu sistēmas resursus, tad programma pati to parasti nedara un mums šis režīms jāpalaiž manuāli.

Tā kā jebkurā gadījumā mums pašiem vien aktīvi jādarbojas līdzi lai aizsargātu savu datoru un savu informāciju.

Ar šo tad arī beigsim mūsu ierakstu sēriju par interneta drošību. Nākotnē informēsim jūs par kādiem spilgtiem gadījumiem, ja tādi būs, bet mūsu blogā pārsvarā pievērsīsimies tehnikas jaunumiem

 Jūsu notebookshop komanda

Internets un mūsu drošība. Datorvīrusi. 2.daļa

Sveiciens visiem!

Turpinām mūsu pagājušās nedēļas tēmu pat datorvīrusiem.

Šodien par to, kā mēs inficējam savu datoru. Un šeit gribam uzsvērt tieši vārdu savienojumu mēs inficējam nevis dators inficējas!

Jo lai cik tas dīvaini arī neliktos, tieši mēs paši ar savu rīcību pieļaujam datora inficēšanos un tātad paši ar savu pareizu rīcību varam no tās izvairīties.

Visparastākais veids kā vīrusu ielaist mūsu datorā joprojām paliek failu pārnešana. Protams, ka šodien samērā reti mēs saņemam vīrusus, kas ir iemitinājušies piemēram Word failā ko mums sūta mūsu kolēģis – šādus jau pārķer pat visprimitīvākās antivīrusu programmas. Bet ja saņemam e-pastu no mums nezināma nosūtītāja ar pielikumu un mums tiek lūgts atvērt šo pielikumu un apstiprināt mūsu pasūtījumu (par kura eksistenci mums gan parasti nav ne mazākās nojausmas) – laikam labāk to nedarīt. Šī te atkal ir nedaudz sociālā inženierija – cilvēku ziņkārība dažkārt pamudina mūs tomēr atvērt šo failu un paskatīties, kas tad tur tāds ir iekšā. Bet noklikšķinot ar peli uz šo pielikumu mēs patiesībā nevis palaižam faila atvēršanas procesu, bet gan iedarbinām programmu, kas kaut ko instalē mūsu datorā. Saprotot, ka nekas neatveras, mēs apjaušam, ka tā bija kaut kāda krāpšana, bet ir jau par vēlu, jo ar šo peles klikšķi mēs esam pateikuši pārējām sistēmām, kas mūs līdz šim brīdim sargāja, ka “šeit viss ir Ok un es pilnībā apzinos ko daru”, kaut gan mums ne tuvu nav saprotams, ko tad mēs patiesībā darām. Analoģiski ir gadījums, kad pēc e-pastu norādēm-saitēm aizejam uz kādu mums nezināmu interneta lapu, kas vilina mūs nospiest pogu solot kaut ko labu... Un tas nekas, ja uz pogas rakstīts – “saņem atlaidi”, jo kāds vienkārši ir nomainījis to tekstu kurš agrāk skanēja “instalēt”. Un kaut gan mums likās, ka mēs atvērsim pieeju kādam veikalam ar fantastiskām atlaidēm, tad patiesībā mēs atkal jau pasakām mūsu sistēmas sargiem – šo te programmu es zinu un patiešām gribu instalēt savā datorā.

Morāle – nekad neveriet vaļā nezināmu e-pastu pielikumus vai nesekojiet to saitēm uz kādām mājas lapām!

Samērā viegli to darīt, ja šis e-pasts ir no Kim Wong un mēs nekādi nevaram atcerēties ka mums būtu kāds ķīniešu draugs vai darījumu partneris. Jau sarežģītāk ir, ja šis e-pasts ir no Jāņa Bērziņa. Te neliels padoms. Parasti lielākajā daļā no programmām ko lietojam e-pastu apstrādei ir tāda funkcija, ka ja pavirzām peles kursoru virsū nosūtītāja vārdam (gan neko nespiežot), tad atveras neliels logs, kurā redzama adrese no kuras ir nācis šis e-pasts – un ja ieraugam ka Jāņa Bērziņa e-pasta adrese patiesībā ir piemēram  [email protected],  tad skaidrs, ka tālāk neko darīt nevajadzētu un vislabāk šo e-pastu nekavējoties izdzēst. Taču diemžēl tas nav viss. Mūsdienās nereti ir gadījumi, kad vīrusi kas ir ielauzušies kādā mūsu reālā kolēģa vai drauga datorā nosūta e-pastus no reālas adreses. Šeit vienīgais iespējamais risinājums ir vispirms padomāt vai tiešām mēs gaidām šāda satura e-pastu no šī cilvēka, jo parasti tomēr e-pasta saturs vai pielikums neatbilst tam, ko mēs varētu no šī konkrētā cilvēka sagaidīt.

Vēl viens veids, kā pakļaujam savu datoru inficēšanās riskiem ir jau apzināti instalējot dažādas – bieži ne pavisam skaidras izcelsmes programmas, kas darīs “kaut ko ļoti labu”. Te būtu jau sākumā jāsaprot – ja mēs datoru izmantojam darbam un glabājam uz tā vērtīgus dokumentus vai informāciju, tad tur nekam daudz vairāk kā Windows, Office un dažām standarta vai arī oficiāli iegādātām speciālām programmām nevajadzētu būt. Savukārt ja datoru izmantojam spēlēm un regulāri tur instalējam dažādas papildus programmas, kas uzlabos mūsu spēles attēla kvalitāti vai ātrumu vai vēl nezin ko, tad riskējam, ka tas var tikt inficēts un sliktākajā gadījumā varam pazaudēt savu būtisko informāciju. Ja tas ir uzņēmuma dators, tad parasti jau IT administrators ir nogriezis jebkādas iespējas mums patvaļīgi kaut ko instalēt, bet ja tas ir mūsu mājas dators, tad mūsu ieteikums ir dzelžains -  vai nu darbs vai spēles. Variants, kad mamma pa dienu pastrādās un bērns vakarā uzspēlēs spēles nereti beidzas samērā bēdīgi šo augstākminēto risku dēl.

Nākošo trešdienu parunāsim par to, ko tad šie vīrusi mēdz darīt pēc tam, kad ir ieperinājušies mūsu datoros, bet tas tā – vispārējai izpratnei, jo tanī brīdī parasti jau ir par vēlu 😊

Internets un mūsu drošība. Datorvīrusi. 1.daļa

Sveiciens visiem šajā sniegotajā dienā!

Šodienas tēma – datorvīrusi.

Kas tie tādi un ko ēd ziemā?? Datorvīrusi līdzīgi kā parasti vīrusi dara kaut ko sliktu – bet nevis mums, bet gan mūsu datoram un parasti izplatās nekontrolējami – nu gandrīz tāpat kā īstie vīrusi un tāpēc tie arī tā ir nosaukti. Mūsu dators līdzīgi kā organisms, ir samērā sarežģīta sistēma, kas darbojas pareizi tikai tad, ja visas tās daļas katra par sevi darbojas pareizi un saskaņoti visas kopā. Ja kaut kas nedarbojas vai darbojas nesaskaņoti, tad visa sistēma vai nu apstājas vai arī ir slima – it kā darbojas, bet ne vienmēr tā, kā mēs to vēlamies.

Kas tad ir datorvīruss – tā ir neliela programma, ko kāds (mūsu klasifikācijā - hakeris) ir izveidojis ar noteiktu mērķi un šai programmai viena no būtiskajām pazīmēm ir tāda, ka viņa pati sevi pavairo – izmantojot dažādus mehānismus, kā piemēram failu pārnešanu vai šī programma var pati “ceļot” no viena datora uz citu iekšējā datortīkla ietvaros un ierodoties jaunā vidē (jaunā datorā), tā sevi tur iemitina un pavairo tālāk. Protams, ka ir dažādi vīrusu paveidi – tā saucamie trojāni, tārpi utt... te gan īsti nevēlamies iedziļināties šo vīrusu izpētē un atšķirībās, jo tā ir vesela zinātnes vai tehnikas nozare par sevi un tas nav mūsu šodienas mērķis. Šeit parunāsim tikai par to, kas skar mūs pašus un mūsu drošību.

Vēsturiski pirmie datorvīrusi parādījās reizē ar lielāku datoru pieejamību – kaut kad ap 1986-1987 gadiem tika konstatēti pirmie gadījumi, kad kādas programmas “no ārpuses” bija inficējušas datorus  vai sistēmas.

Sākotnējie vīrusi bija samērā primitīvi un to mērķis lielākoties bija vienkārši nobloķēt datoru. Vīrusu pārnešana notika datu failu apmaiņas ceļā. Toreiz faili no datora uz datoru tika pārnesti ar disketēm. Vīruss ierakstīja sevi disketes sākuma sektoros, kurus jebkurš dators nolasīja tiklīdz diskete tika ievietota lasītājā un automātiski šī darbība pamodināja vīrusu un tas ierakstīja / iekopēja sevi tālāk jau cietā diska starta sektoros un tā rezultātā nevarēja vairs palaist pašu operāciju sistēmu. Taču gandrīz tikpat viegli bija arī šos vīrusus iznīcināt – palaižot attiecīgu programmu, kas atjaunoja cietā diska starta sektorus, parasti tos varēja atjaunot vienkārši pārrakstot no jauna un dators atkal darbojās. Kas šos vīrusus radīja – nu laikam cilvēki, kuru motivācija bija parādīt citiem, ko viņi var. Un protams, ka šādu vīrusu radīšana prasīja arī samērā labas tehniskās un programmēšanas zināšanas.

Laikam ejot arī šī tehnikas nozare ir attīstījusies un ir attīstījušās gan vīrusu izplatības tehnoloģijas – mūsdienu vīrusi var pieķerties gan pie dažādiem failiem kas tiek pārvietoti gan kopējot gan pārsūtot failus, gan vīrusi var ieperināties datorsistēmās ielaužoties no ārpuses izmantojot dažādus neaizsargātus datortīklus vai arī vājās vietas dažādās datoru operāciju sistēmās – patiesībā tanī brīdī, kad mēs iespraužam datora aizmugurē vai sānos vadu, kas savieno datoru ar plašo internetu, mūsu dators sāk saņemt no turienes nepārtrauktus uzbrukumu mēģinājumus, kuros kāds cenšas no ārpuses piekļūt mūsu datora iekšējām sistēmām un tur iemitināties. Mums par laimi eksistē dažādas tehniskas barjeras, kas šos uzbrukumus palīdz atvairīt – sākot jau kaut vai ar mūsu rūteri, kurā parasti ir iebūvēta tā saucamā ugunssiena – speciāla programma, kas nelaiž cauri jebkuru pieprasījumu no ārpuses un arī mūsu datora operētājsistēma daudz seko līdzi tam kas un kādiem mūsu datora iekšējiem resursiem drīkst piekļūt. Visbeidzot lielākā daļa no mums izmanto antivīrusu programmas, kas arī rūpējas par mūsu datoru drošību un “veselību”. Tāpēc jāsecina, ka lielāko daļu no inficēšanās gadījumiem atkal jau radām mēs paši – kaut kādā veidā atļaujot ļaundabīgām programmām iekļūt mūsu datoros. Paši gan mēs to parasti neapzināmies un tāpēc šeit gribu pieminēt divus klasiskākos veidus, kā mēs to izdarām. 

Bet par to nākošnedēļ!

Jūsu notebookshop.lv komanda

Internets un mūsu drošība. Hakeri un kā tie var mūs skart.

Laimīgu jauno gadu visiem, kas šo lasa!

Jau atkal ir klāt trešdiena un šeit būs mūsu jaunākais ieraksts. Kā solījām pagājušo nedēļu, tad šoreiz parunāsim par tēmu – kas tad ir hakeris, ko īsti viņš dara un ar ko viņš atšķiras no mūsu agrāk jau apspriestajiem interneta ļaundariem un ko tas nozīmē katram no mums.

Iepriekšējās divās nedēļās apskatījām gadījumus kuros kāda konkrēta persona manipulējot ar informāciju par mums vai mūsu psiholoģiju mēģināja no mums izkrāpt naudu vai informāciju. Neatkarīgi no tā, kā šis kontakts radās, beigu beigās tas jebkurā gadījumā noveda pie divu personu savstarpējas komunikācijas. Un tā kā jebkura komunikācija ir divpusējs process, tad tikai no mums pašiem ir atkarīgs tas, vai mēs iesaistāmies šādā komunikācijā ar visām no tās izrietošajām sekām, vai arī to vienkārši ignorējam jeb pārtraucam vismaz tad, kad saprotam, kur viņa ved.

Kaut arī tāda stingra robeža neeksistē un protams, ka daļa ļaundaru darbojas abos segmentos, taču hakeris pamatā tomēr darbojas nevis kā persona pret personu, bet gan kā persona pret tehniku. Ja mūsu sociālais inženieris bija kā psihologs, kas manipulēja ar cilvēkiem, tad hakeris ir tehniski ļoti zinošs un izmantojot tieši dažādas tehniskas metodes cenšas iekļūt citā datorā vai datoru sistēmā. Šinī situācijā mīnuss priekš mums ir tas, ka šo procesu mēs nekādi nevaram iespaidot, jo tas nav vērsts pret mums kā personu bet gan pret bezpersonisku tehniku kura pie tam bieži vien ne tuvu neatrodas mūsu kontrolē. Taču savai aizsardzībai mēs varam veikt dažas darbības, kas vismaz daļēji novērsīs hakeru uzbrukumu sekas. Par to tad arī šodien parunāsim.

Šajā vietā laikam būtu vērts parunāt par hakera motivāciju. Hakeriem protams, ka arī tāpat kā lielākai daļai cilvēku, interesē nauda. Taču bez naudas mēdz būt arī politiski vai pat personiski - psiholoģiski motivēti uzbrukumi. Nereti sastopamies ar situāciju, kad hakeri uzlauž kādu plaši pazīstamu interneta mājas lapu vai sociālās platformas kontu ar mērķi – ievietot paziņojumu, ka šī lapa ir uzlauzta. Nu tas ir līdzīgi, kā piemēram mēs dažreiz redzam kādā samērā grūti pieejamā vietā ieskrāpētu vai uzkrāsotu uzrakstu “’Šeit bija Juris” – protams, ka mēs nezinam, kas ir šis Juris – ok, droši vien ir daži cilvēki, kas zina konkrēto Juri, bet lielākā daļa nē. Līdzīgi ir ar mājas lapu – ja tur parādās uzraksts, ka šo lapu uzlauza Qant342, tas mums pārsvarā pilnīgi neko neizsaka, bet tie, kas “pazīst” šo Qant342, protams ka spēj novērtēt viņa izdarīto. Ar šāda veida uzbrukumiem gan pamatā nodarbojas vai nu iesācēji, kas tādejādi mēģina iegūt atpazīstamību šajā vidē vai arī politiski motivētas hakeru grupas – te labs piemērs ir hakeru grupējums Anonymous – tā īsti neviens protams, ka nezin, kas tieši ir šī grupējuma sastāvā, bet zem šī grupējuma nosaukuma ir notikusi virkne uzbrukumu, kas ir bijuši vērsti vai nu pret kādu uzņēmumu, kas it kā rīkojas prettiesiski vai neētiski vai pret kādu politisku spēku. Laikam zināmākie piemēri te būtu Anonymous pret Scientology baznīcu vērstie uzbrukumi 2008. gadā, kuriem par pamatu kalpoja kāda nejauša Scientology iekšējai lietošanai domāta video ieraksta nonākšana YouTube un Scientology vēršanās pret šo kanālu šī nopludinātā video dēļ. Nākošais būtiskais pieturas punkts bija pret kompāniju Sony vērstais uzbrukums 2011. gadā kas bija kā sods par to, ka Sony iesūdzēja tiesā hakerus George Hotz un Alexander Egorenkov par to, ka viņi bija publiskojuši informāciju par PS3 kopēšanas aizsardzības sistēmu. 2014. un 2015. gadā – īpaši pēc 2015.gada 16. novembra terora aktiem Parīzē, kolektīvs Anonymous uzsāka aktīvi darboties pret Islāma Valsts teroristu grupējumu ar mērķi bloķēt vai traucēt šo teroristu interneta kanālus caur kuriem tika izplatīta šīs kustības propaganda.

Šie te gadījumi mūs kā privātpersonas īsti neskar – vismaz tik ilgi nē, kamēr mēs neesam kādas uzbrukumā cietušās lapas aktīvi lietotāji – kā piemēram mūsu pirmajā ierakstā minētajā gadījumā ar Garmin. Un pat ja šie uzbrukumi mūs kaut kādā veidā skar, tad kā jau minējām ievadā, mēs paši pilnīgi neko nevaram darīt lai tos kaut kā iespaidotu.

Bet atgriežamies pie naudas jautājuma. Kā jau runājām mūsu pirmajā ierakstā, tad bieži vien mūsdienās hakeru uzbrukumi ir vērsti uz to, lai nobloķētu kādu būtisku interneta resursu un tad pieprasītu izpirkuma maksu. Te gan viss nav tik vienkārši – jo parasti kompānijām, kurām tiek uzbrukts, ir arī samērā lielas iespējas gan aizsargāt savus datortīklus gan – kas ir vissliktāk uzbrucējam – nekavējoties reaģēt un pat iespējams, ka atrast pašus uzbrucējus. Tāpēc mūsuprāt (jo tādas precīzas statistikas jau nekur nav) visizplatītākais hakeru uzbrukuma veids ir tieši nemanāma ielaušanās kādā datoru sistēmā un informācijas iegūšana no tās – parasti ar centieniem, lai šo ielaušanos sistēmas īpašnieks vai nu vispār nepamanītu, vai arī ja pamanītu, tad pēc iespējas vēlu, kad visa nepieciešamā informācija jau ir nokopēta. Šādi nu darbojas pilnīgi visi iespējamie dalībnieki – dažādu valstu specdienesti un to atbalstīti hakeri, kas cenšas iegūt valstiskas nozīmes informāciju (spiegošana) vai piemēram naudu valsts vajadzībām – pēdējā laikā sevišķi aktīvi darbojas Ziemeļkoreja, kas pēc dažādām baumām speciāli gatavo un apmāca hakerus lai ar to palīdzību iegūtu valstij tik nepieciešamo valūtu, jo dažādu aizliegumu dēļ to nevar iegūt ar preču tirdzniecības palīdzību, kā to dara citas valstis. Tepat notiek arī rūpnieciskā spiegošana – hakeri kas rīkojas kāda privāta uzņēmuma vai pat valsts uzdevumā un cenšas piekļūt kāda cita uzņēmuma iekšējai komerciālajai vai zinātniskajai informācijai – te laikam aktuāls piemērs būs informācija par pēdējā laikā tik intensīvajiem uzbrukumiem dažādiem zāļu ražošanas uzņēmumiem ar mērķi iegūt informāciju par COVID vakcīnas izstrādi – laikam lieki teikt, ka pirmie uzņēmumi, kas šo vakcīnu izstrādāja un palaida pārdošanā nopelnīja miljardus! Tāpēc kārdinājums citiem uzņēmumiem vai pat valstīm iegūt attiecīgu informāciju un iespējami ātrāk uzsākt šāda produkta ražošanu ir tik ļoti saprotams.

Visbeidzot ir hakeri, kas ielaužoties dažādu, pamatā tirdzniecības uzņēmumu tīklos, mēģina iegūt no tiem klientu informāciju – piemēram informāciju par pašu klientu vai klientu kredītkaršu datus un tad jau tieši šo informāciju tirgo tālāk par naudu. Un ja iepriekš uzskaitītie gadījumi lielāko daļu no mums neskar, tad šis pēdējais vistiešākā veidā skar mūs mūsu ikdienā.

Protams, ka mēs nevaram iespaidot to, kā viens vai otrs uzņēmums glabā mūsu personisko un finanšu informāciju, bet ir dažas lietas, par ko būtu jāpadomā pirms mēs dalāmies ar to.

Turpinājumā daži piemēri no dzīves par kuriem būtu jāatceras pirms veicam maksājumus internetā.

Protams, ka arī bankas apzinās šos internetā pastāvošos riskus un mums parasti tiek piedāvāti dažādi pakalpojumi – kas katrā gadījumā saucas kaut kā savādāk – piemēram pakalpojums “droši pirkumi internetā” – bet rezultātā ir tā pati 2FA par ko runājām iepriekšējā nedēļā - piemēram mēs ievadam savas kredītkartes datus interneta veikalā, bet lai tomēr veiktu pašu maksājumu, beigās mums caur internetbanku jāapstiprina šis maksājums. Šāds pakalpojums protams, ka sniedz samērā augsta līmeņa drošību, jo ja gadījumā kāds mēģina izmantot mūsu kāda hakera kaut kur nolaupīto kredītkartes informāciju maksājuma veikšanai, mūsu interneta banka palūgs apstiprināt šo maksājumu un diez vai mēs apstiprināsim kādu mums nezināmu maksājumu. Taču te jāpiebilst, ka šis arī nav 100% drošs pasākums, jo tehniski ir atkarīgs no veida, kā pretējā puse procesē šo maksājumu. Kad mēs pieliekam savu norēķinu karti veikalā pie kartes nolasīšanas termināla, mums jau nav jāapstiprina maksājums internetbankā – un tā, atkarībā no sistēmas, tomēr pastāv dažādi veidi, kā noņemt naudu no kartes nepasakot bankai, ka tas ir pirkums internetā un tādejādi apiet šo 2FA. Kā mums rīkoties – lai cik tas varbūt neliktos muļķīgi, regulāri jāieskatās mūsu konta izrakstos un jāpārbauda darbības kas notikušas ar mūsu kontu un pamanot kaut ko aizdomīgu, nekavējoties jāinformē par to banka. Labā ziņa ir tā, ka bankas pašas arī seko līdzi mūsu maksājumiem – lielākā daļa no bankām izmanto automatizētas programmas, kas izvērtē mūsu darbības un pamanot kādu maksājumu, kas “lec laukā” no standarta rāmjiem, parasti to aptur un sazinās ar mums lai noskaidrotu, vai tas ir pareizi. Piemēram, ja pēdējo gadu laikā ar savu karti esam norēķinājušies tikai Latvijas robežās, tad pirkums par 5000 EUR Brazīlijā visticamāk, ka tiks apturēts jau bankas sistēmā. Taču tas nenozīmē, ka pirkums par 50 EUR Polijā nevar izslīdēt caur šo filtru. Tāpēc vēlreiz – mēs paši vien esam atbildīgi par sekošanu savām finansēm – vērojam kas notiek mūsu kontā, pēc iespējas samazinām mūsu konta uzstādījumos atļautos pirkumu limitus un izslēdzam, kad mums to nevajag, opciju, kas ļauj veikt pirkumus internetā. Lielākā daļa bankas programmu mūsdienās visas šīs darbības ļauj veikt mums pašiem ātri un vienkārši. Ko mēs iegūsim – to, ka pat tad, ja kaut kur kāds hakeris būs piekļuvis mūsu maksājumu kartes informācijai un to pārdevis kādam ļaundarim, kurš mēģinās piekļūt mūsu naudai, tā paliks drošībā.      

Bet ja bankas un tirdzniecības iestādes tomēr izturas pret mūsu informācijas drošību ļoti nopietni, tad te vēl viens moments, kas būtu jāatceras ikdienā. Tā ir mūsu e-pastu un paroļu drošībā. Arī ar šādu informāciju tirgojas daudzi hakeri, kas to nolaupa dažādos resursos, kuriem viņi ir piekļuvuši.

Un tagad padomājiet un pamēģiniet saskaitīt cik daudzos interneta resursos - mājas lapās, sociālajos tīklos, dažādās atlaižu un klubu programmās jūs ieejat ar vienu un to pašu lietotāja vārdu kurš ir tā pati jūsu e-pasta adrese un izmantojiet vienu un to pašu paroli? Un vai gadījumā šo pašu paroli nelietojat arī pašam e-pasta kontam? Varbūt šinī brīdī paņemiet lapiņu un pamēģiniet pierakstīt visus šos resursus. Tas varbūt noderēs pēc šī raksta izlasīšanas.

Ja šī paroles un e-pasta kombinācijas informācija nonāk kāda ļaundara rokās, tad rezultātā viņš iegūst pieeju visiem šiem resursiem. Piemēram Amazon – un - kāds pārsteigums! - tur priekšā jau stāv jūsu kredītkartes dati, kurus tur pats jau agrāk ievadījāt un atstājāt “ērtākiem pirkumiem” – atliek tikai nomainīt piegādes adresi un jaunākais Samsung televizors vai BMW disku komplekts par jūsu naudu aizceļos jums nezināmā virzienā. Šeit atkal spēlē iesaistās sociālā inženierija, jo parasti hakeris tikai ielaužas, nolaupa informāciju un to pārdod kādam, kas to jau izmanto savām vajadzībām un šis “kāds” jau nodarbojas ar konkrētās informācijas analīzi un izmantošanu savās interesēs.

Bet atgriežamies pie mūsu iespējamajām darbībām mūsu aizsardzībai – sāksim ar to, ka vajadzētu vispirms ļoti, ļoti padomāt par to, cik nopietns ir resurss, ar kuru dalāmies savā informācijā. Ja tā ir banka, liels interneta veikals vai kāds pasaules līmeņa sociālais tīkls, tad visticamāk, ka šī informācija būs drošībā, kaut gan 100% droša tā nebūs nekur! Tanī pašā 2011. gadā kad Anonymous hakeri uzbruka Sony datortīklam, no šī tīkla tika nozagti 77 miljonu Sony lietotāju dati. Anonymous noliedz līdzdalību šajā datu zādzībā, taču lai arī kurš šo zādzību veica, fakts paliek fakts - šī informācija tika nozagta un izplatīta tālāk. Un tas ir Sony - pasaules līmeņa koncerns ar augsti attīstītu drošības sistēmu. Bet tagad salīdziniet šo drošības sistēmu piemēram ar jūsu vietējo kaķu mīļotāju kluba mājas lapu kurā kā reģistrēts lietotājs varat apmainīties ar pieredzi un idejām, vai piemēram kino kluba biedra lapu, kas saviem reģistrētajiem lietotājiem dod iespēju saņemt 5% atlaidi kino biļetēm apmaiņā pret reklāmas piesūtīšanu e-pastā. Protams, ka abās pēdējās vai līdzīgās vietās šī aizsardzība pret hakeru ielaušanos nenoliedzami ir daudz vienkāršāka – nu nav jau tur nekāda sensitīva vai finanšu informācija – bet vai tiešām?! Hakeru uzbrukuma rezultātā viņi tur atradīs jūsu informāciju un tā savukārt var dot piekļuvi jau citiem, iespējams daudz sensitīvākiem resursiem – piemēram ar to pašu e-pastu un paroli jūs visticamāk, ka ielogojaties mīļotajā interneta veikalā, vai pat sociālajos tīklos. Un ja jūsu e-pasts un parole ir tikusi nozagta, tad nekad nevar zināt, kurš un kad to var izmantot savām vajadzībām.

Kā tad rīkoties, lai sevi aizsargātu. Vispirms jau nekādā gadījumā nelietot vienu un to pašu paroli lai piekļūtu savam e-pasta kontam un citiem resursiem, kuros šis pats e-pasts tiek lietots kā lietotāja vārds. Ja šo neievērosiet, tad ļaundaris var viegli piekļūt gan interneta resursam gan jūsu e-pastam un veikt jebkādas izmaiņas, jo viena no izplatītākajām 2FA ir tāda, kad veicot kaut kādas izmaiņas jūsu kontā (piemēram paroles nomaiņa), tās ir jāapstiprina caur e-pastu. Ja ļaundarim būs pieejam abiem, viņš bez piepūles var nomainīt paroles vai citu informāciju uz sev vēlamo un jūs vienkārši zaudēsiet savu piekļuvi.

Tālāk jau par pašām parolēm – šodien jau lielākā daļa interneta lapu, kur reģistrējaties, liek izvēlēties “drošu paroli” – tas nozīmē salīdzinoši garu un tādu, kas sastāv gan no lieliem, gan maziem burtiem, cipariem un citām zīmēm – un labi, ka tā - ja paskatīsimies dažādos interneta resursos, tad vēl šodien populārākās paroles diemžēl ir 123456, qwerty, password utt. – šīs te jebkurš hakeris - iesācējs “atkož” dažās sekundēs. Ar sociālo inženieriju! Drusku grūtāk jau ir ar 834621 – te sociālā inženierija vairs nepalīdzēs, taču ar speciālu programmu, kas vienkārši ģenerē un ievada pēc kārtas visas iespējamās ciparu kombinācijas, arī šādu paroli hakeris var atšifrēt dažās sekundēs. Taču ja izmantojam ne tikai ciparus, bet arī burtus, to starpā lielos un mazos un tad vēl dažādas papildus zīmes + parole ir pietiekoši gara, tad iespējamo kombināciju skaits paliek tik liels, ka šai programmai būs jāstrādā mēnešiem lai uzģenerētu un izmēģinātu visas iespējamās kombinācijas. Tāpēc arī šo paroli sauc par drošu. Vienkārši viņa ir daudz drošāka un tehniski grūtāk uzlaužama, nekā piemēram 123456.

Bet ko darīt, ja mums ir daudzi resursi ar tādām drošām parolēm - protams, ka ja vien neesat Einšteins, neviens normāls cilvēks nevar atcerēties 30 vai vairāk paroles un katram resursam izmantot savu.  Arī dažādi gadžeti, kas šifrē vai atceras paroles – piemēram speciāla USB ierīce, kas atceras jūsu paroles, mūsuprāt nav ideālākais risinājums – vispirms jau ja šī ierīce pazūd, pazūd uzreiz visas paroles vai arī ja kāds to nozog, tad nozog visas paroles reizē un ja vien neesat persona ar piekļuvi slepenai informācijai, kur parole sastāv no vismaz 25 zīmēm un tā mainās katru nedēļu un to vienkārši fiziski nevar iemācīties no galvas, tad tomēr būtu jālieto paša smadzenes unikālu paroļu ģenerēšanai un glabāšanai.

Te nu būs daži ieteikumi. Viens no variantiem ir regulāri mainīt šīs paroles. Tas palīdz gadījumos, kad kāda parole jums to nemaz nezinot ir nozagta. Šādi rīkojoties pēc kāda laika vecā parole vairs nav derīga, jo jūs to nomainījāt uz citu. Te gan mīnuss ir tas, ka paroles būtu jāmaina visos resursos vienlaicīgi, bet diez vai daudzi no mums gribēs apsēsties reizi mēnesī vai divos un iziet cauri pilnīgi visiem saviem interneta resursiem lai visur nomainītu paroles. Kāds noteikti piemirsīsies, tad nebūs laika utt. Varbūt vienīgi jāņem talkā iepriekš sastādītais saraksts, ja to izdarījāt.

Vēl viens variants kas mūsuprāt ir salīdzinoši efektīvs ir nedaudz sagrupēt resursus pēc to nopietnības vai riska pakāpes. Atkal varam paņemt rokā mūsu sastādīto sarakstu un sagrupēt kaut vai 2 daļās. Tad izveidojam attiecīgi 2 e-pasta adreses no kurām viena ir ar zemāko prioritāti - gandrīz kā miskaste – to izmantojam visur tur, kur vienkārši prasa ievadīt e-pastu vai visnenozīmīgākajās reģistrācijās. E-pastus, kas pienāk uz šo adresi mēs praktiski nelasot varam uzreiz arī izdzēst, jo tur par 99,99% nekā vērtīga nebūs. Ja kāds arī nozags šo e-pasta un paroles kombināciju, arī zaudējums nebūs liels. Savukārt otru e-pastu un galvenais jau ar citu paroli! izmantojam jau nopietnākiem resursiem kā interneta veikaliem utt. Ja arī kaut kur būs noplūdusi mūsu “vienkāršā” e-pasta un paroles kombinācija, tad otra paliks drošībā.

Tāpat iesakām laiku pa laikam ielūkoties dažādos interneta resursos, kas ļauj pārbaudīt vai tas vai cits e-pasts neparādās kādos zagto lietotāja vārdu un paroļu sarakstos. Ir virkne kompāniju, to skaitā Google, kas regulāri seko līdzi internetā pieejamajai informācijai un veido datu bāzes ar e-pastu adresēm, kas tiek tirgotas. Ja gadījumā saņemat atbildi, ka jūsu e-pasts ir atrodams kādā bāzē, tad gan nekavējoties jānomaina gan paša e-pasta konta pieejas parole, tā arī paroles visos resursos, kur šo e-pastu izmantojat loginā. Protams, ka jūs nesaņemsiet detalizētu informāciju par to, kur tieši un kad notika šī noplūde, bet tas arī vairs nav būtiski. Galvenais ir informācijas noplūdes fakts.

Cik mums zināms, tad Google automātiski seko līdzi šādai informācijai un ja ejat kādā e-pasta kontā piemēram caur Google Chrome, tad ar šo e-pasta adresi saistītas informācijas noplūdes gadījumā būtu jāparādās attiecīgam paziņojumam.

Tad vēl ir sekojošas populāras interneta adreses, kur to var pārbaudīt:

https://haveibeenpwned.com/

vai

https://www.avast.com/hackcheck  - pēdējais gan pārbauda jūsu e-pasta adresi un pievieno to savai bāzei “turpmākai novērošanai” – vai mēs to gribam, tā jau ir mūsu brīva izvēle, jo kā runājām mūsu pirmajā ierakstā, nekad jau nezinam kur vēl šī informācija var nonākt.

Taču atcerieties vienu, ka pat ja mūsu e-pasta konts neuzrādās šajās pārbaudēs, tas vēl nenozīmē, ka tādas noplūdes nav – vienkārši iespējams, ka to neviens vēl nav pamanījis! Tāpēc laiku pa laikam pamainīt paroles ir ļoti ieteicami!

Šodienai tas arī viss. Nākošnedēļ parunāsim par tēmu datoru vīrusi!

Līdz trešdienai!

Jūsu notebookshop.lv komanda

Internets un mūsu drošība. Sociālā inženierija. 2.daļa

Sveiciens visiem, kas šo lasa!

Šodien nedaudz vēlāk, bet tomēr vēl trešdienā šeit jau trešais ieraksts par interneta drošības tēmu.

Kā solījām pagājušajā nedēļā, tad šoreiz parunāsim vēl par citiem uzbrukumu veidiem kas mūs var apdraudēt – šoreiz runa būs jau par konkrētai personai mērķētiem uzbrukumiem, kaut gan te jāpiebilst, ka vismaz mūsu rīcībā nav informācijas, ka šāda veida uzbrukumi būtu ļoti izplatīti pie mums.

Par pamatu tam ir tā pati tirgus ekonomika un jautājums – kāda piepūle ir jāpieliek un kāds tās rezultātā var būt iespējamais guvums. Protams, ka dzīve sastāv no dažādiem izņēmumiem, bet diez vai būs daudz gribētāju saspringt un dienām ilgi internetā pētīt kāda konkrēta cilvēka profilus un sociālo vidi ar mērķi piekļūt viņa twitter kontam ar kādiem 20 sekotājiem vai arī iegūt kredītkartes datus lai secinātu, ka ar šīs kartes kredīt limitu nepietiek lai nopirktu interneta veikalā pat vislētāko iPhone modeli. Pavisam citādāka motivācija ir piekļūt kādas personas vai uzņēmuma sociālo mēdiju platformas kontam ar vairāk kā miljonu sekotāju vai piekļūt bankas kontam kura kredīt limits ir vairāki tūkstoši vai pat simti tūkstošu EUR. Vienīgais izņēmums šeit varētu būt situācija kad kāda cilvēka rīcībā ir specifiska un kādam ļoti vērtīga informācija – bet to jau sauc par spiegošanu un tā ir pavisam cita tēma, kas īsti neattiecas uz ikdienas lietotāju un šo blogu.

Bet atgriežamies pie mūsu sociālās inženierijas. Ja runa ir par konkrēta cilvēka paroļu un citādas pieejas informācijas iegūšanu, tad sociālā inženierija kā izrādās, ir nesalīdzināmi efektīvāka un parasti noved pie rezultāta vienkāršāk un ātrāk nekā hakera mēģinājums uzlauzt attiecīgo kontu “ar lauzni” – piedevām ja brutālas ielaušanās faktu parasti mēs visi uzreiz pamanām, tad ar sociālo inženieriju iegūtās paroles var izmantot nevienam to nemanot – vēl jo vairāk ja mērķis tiešām ir iegūt un izmantot šo informāciju tā, lai cietušais to nemaz nenojaustu.

Viens no mūsdienu IT sociālās inženierijas “pionieriem” ir amerikānis Kevin Mitnick. Nenoliedzami talantīgs cilvēks, kurš jau 12 gadu vecumā pamanījās sarunu gaitā izzināt no pilsētas sabiedrisko autobusu šoferiem biļešu reģistrācijas sistēmas tehniskās nianses un rezultātā varēja “legāli” braukt bez maksas – vienkārši apmānot šo sistēmu (zinātniski pareizi mūsdienās tas saucas - izmantojot šīs sistēmas vājos punktus). 16 gadu vecumā viņš pirmo reizi ielauzās kāda uzņēmuma datoru sistēmā – atkal jau izmantojot no drauga iegūtu informāciju. Turpmākos 15 gadus viņš pavadīja pārmaiņus vai nu cietumā vai bēgot no FIB, pa šo laiku vismaz 100 reizes piekļūstot ASV aizsardzības ministrijas un Nacionālās Drošības Aģentūras un citu ASV valsts un privāto iestāžu datortīkliem. Viņam ar tiesas lēmumu ir bijis aizliegts tuvoties jebkādām elektroniskām ierīcēm, jo kā vienā no tiesas sēdēm izteicies prokurors, “Mitnick iespējams varētu izraisīt kodolkaru vienkārši svilpojot telefona klausulē” – šo teicienu gan laikam īsti sapratīs tikai tie, kas zina, kas ir “dial-up”. Līdz beidzot 2000 gadā viņš pievērsās dator drošības uzlabošanas jautājumiem un nodibināja pats savu dator drošības firmu. Praktiski visas Kevin Mitnick veiktās ielaušanās tika veiktas balstoties uz informāciju, kuru viņš bija tādā vai citādā veidā ieguvis – publiski, sarunās, sarakstēs utt. Pie tam jāatceras, ka 1990-2000 gados internetā ne tuvu nebija atrodama tāda informācijas daudzveidība, kāda tur ir pieejama šodien.

Nākošais ievērības cienīgais personāžs ir Robin Sage – fiktīva persona, ko izveidoja ASV dator drošības eksperts Thomas Ryan. Robin Sage “bija” 25 gadus veca sieviete - dator drošības analītiķe, kas strādāja ASV jūras kara flotes štābā. 2 mēnešu laikā no 2009. gada decembra līdz 2010. gada janvārim Robina izmantojot tikai un vienīgi sociālo mēdiju platformas sadraudzējās ar vairāk nekā 300 cilvēkiem kas dienēja ASV armijā vai bija citādā veidā saistīti ar ASV armiju vai aizsardzības ministriju. Rezultātā viņa ieguva no šīm personām dažādu personisku informāciju, kas ļāva piekļūt gan šo cilvēku e-pastiem un banku kontiem gan noteica vairāku slepenu militāru iestāžu atrašanās vietas vienkārši analizējot cilvēku savstarpējos kontaktus sociālajās platformās un turpat publicētās fotogrāfijas.

Kāpēc mēs šo visu stāstām – lai saprastu, ka internetā mēs nekad nevaram būt 100% pārliecināti, ka persona ar kuru mēs komunicējam patiešām ir tā persona par kuru viņa uzdodas. Protams, ka arī Robin Sage gadījumā liela daļa cilvēku kurus viņa uzrunāja tomēr samērā ātri “atkoda” ka viņa nav tā persona par ko uzdodas. It kā loģiski, jo uzrunāti pamatā tika ar dator drošību saistīti cilvēki un pati personas fikcija bija veidota ļoti primitīvi un aprobežojās ar sociālajos kontos izvietoto informāciju un fotogrāfijām, kas bija aizgūtas no kādas porno lapas. Taču vismaz 300 uzrunāto to nemaz necentās pārbaudīt, bet akli paļāvās uz pasniegto informāciju un ticēja tai. Tātad arī bez mazākām aizdomām pakļāvās manipulācijai un dalījās ar dažādu privātu informāciju. Kā viena no motivācijām dalīties ar personisku informāciju parasti tiek minēta neapzināta vēlme tādā veidā iegūt otras puses lielāku uzmanību. Un jo atraktīvāka mums šķiet šī otra puse (skaistas fotogrāfijas), jo lielāka ir šī vēlme.

Te nonākam pie vēl viena riska faktora – iepazīšanās mēģinājumi internetā. Laikam jau būtu nepareizi teikt, ka to nevajag darīt. Dažādi iepazīšanās portāli un aplikācijas mūsdienās zeļ un plaukst it sevišķi lielajā plašajā pasaulē, taču nedaudz te tomēr būtu jāpiedomā un jāuzmanās. Protams, ka mūsdienās ar interneta palīdzību varam viegli sasniegt cilvēkus, kurus varbūt savās ikdienas gaitās mēs nekad nesatiktu. Jo sevišķi šajos COVID ierobežojumu laikos tas mums dod papildus brīvību un iespēju komunicēt ar citiem cilvēkiem. Un tas ir labi. Cilvēkam tomēr ir nepieciešama kaut kāda socializēšanās. Bet kā tanī senajā sakāmvārdā – kur avis, tur cirpēji. Turpat jau uzglūn ieinteresēti cilvēki, kas izmanto šo situāciju un interneta anonimitāti savās interesēs. Dažas Āfrikas valstis ir sevišķi specializējušās šāda veida “biznesā”. Tātad jūs pavisam nejauši kādā portālā iepazīstaties ar atraktīvu otras puses pārstāvi. Te gan jāpiebilst, ka parasti “tehnisku problēmu dēļ” nav iespējams videočats, bet tikai sarakste. Kaut gan mēdz būt izņēmumi. Bet lai nu kā - sarakste vēršas plašumā un intensitāte pieaug un pēc nedēļām divām - trim – četrām cilvēks ir jau stipri aizrāvies, jo otra puse ir tik izprotoša, tik ieinteresēta, tik iejūtīga – nu visas tās īpašības ko jau sen un bez rezultātiem meklējāt sev apkārt esošajos. Te maza atkāpe - šis te vairāk attiecas tieši uz cilvēkiem jau gados, kas iespējams ir vīlušies iepriekšējās attiecībās vai jau gadiem ilgi nesekmīgi mēģina tādas izveidot, bet šai grupai ir vēl viena šinī kontekstā būtiska iezīme – tie pārsvarā ir cilvēki ar stabilu dzīvi un darbu un tātad viņiem ir nauda!

Tad vēl piedevām jau iepazīšanās brīdī jums šķita, ka otra puse tik daudz par jums zina, it kā jūs jau sen būtu pazīstami. Te gan vēlreiz nolaižamies atpakaļ uz zemes un padomājam, ka ļoti iespējams, ka kāds jūs jau zināmu laiku mērķtiecīgi vēroja un sekoja līdzi jūsu aktivitātēm citās platformās, varbūt pat komunicēja ar jums bet no cita profila.

Bet lai nu kā tas nebūtu veidojies, sarakstei strauji attīstoties jūs sākat pierast viens pie otra, cita starpā esat padalījušies ne ar vienu vien privātu lietu un, iespējams, arī kādu noslēpumu. Jebkurā gadījumā šis sarakstes partneris nemanot ir kļuvis par jūsu dzīves neatņemamu sastāvdaļu.

Pēc kāda laika, kad “klients ir nobriedis”, sākas nākošais cēliens. Pēkšņi regulārā un ierastā komunikācija kaut kā pilnīgi negaidīti pārtrūkst – tas protams, ka ir ļoti nepatīkami, jo jūs jau bijāt saplānojuši vai visu dzīvi uz priekšu. Lai tomēr atgrieztos pie saviem plāniem jūs izmisīgi mēģināt kaut kā pagriezt to visu atpakaļ ierastajās sliedēs – un tieši to jau arī gaidīja otra puse. Šie izmisīgie centieni parasti liek piemirst par elementāru uzmanību – un tad parādās dažādas iespējas – piemēram ar nelielu finansiālu ieguldījumu atgriezt to visu atpakaļ. Parasti (globālā mērogā) otra puse ir vai nu kaut kur plašajā pasaulē dienošs karavīrs, kas cīnās pret ļaunajiem teroristiem vai ārsts, kas glābj Āfrikas iedzīvotājus no ebolas vai kas līdzīgs. Un kaut kur tur – tālu projām - ir radušās kaut kādas grūtības vai problēmas, kas šobrīd nodarbina viņa prātu un neļauj veltīt nepieciešamo uzmanību jums. Vai varbūt bija pat ieplānots atvaļinājums lai jūs apciemotu, bet nodega nometne un kopā ar to sadega mantas ar visu naudu un kredītkartēm – tagad ar to ir jānodarbojas un tāpēc nācās mainīt plānus un nav laika ikdienas komunikācijai ar jums. Bet ja jūs pārskaitītu naudu piemēram caur Western Union tēvocim Ahmedam, kurš katru nedēļu brauc uz tuvējo pilsētu Sahāras tuksneša malā pēc produktiem, tad tas vismaz daļu no šīm problēmām varētu atrisināt vai vismaz izbrīvēt vairāk laika jūsu komunikācijas turpināšanai. Laikam lieki teikt, ka tālākais scenārijs jau stipri līdzinās iepriekšējā nedēļā aprakstītajiem. Dažreiz viss izbeidzas jau uzreiz pēc pirmās naudas summas pārskaitīšanas, dažkārt tas turpinās un seko vēl daži maksājumi. Skaidrs ir tas, ka vecajā Eiropā un Amerikā, kur cilvēkiem naudas mēdz būt daudz vairāk, ir gadījumi, kad šādā vai līdzīgā ceļā cilvēki atbrīvojas pat no vairākiem simtiem tūkstošu. Pie nosacījuma ja otrā pusē ekrānam ir labs sociālais inženieris. Un tādi nenoliedzami ir.

Kā šeit rīkoties – īsti tāda padoma nav. Mīlestība jau padara aklu. Laikam jau vienīgi nekad neskaitīt naudu nepazīstamam (lai gan liekas, ka viņu pazīstat) cilvēkam, neatkarīgi no iemesla nopietnības vai ticamības. Ja viņš būs īstais, tad būs tāds arī bez naudas, ja nebūs – pazudīs jebkurā gadījumā. Taču pašam to ļoti bieži ir grūti vai pat neiespējami izvērtēt jo otra puse taču ar mums manipulē. Tāpēc ja kāds no jūsu draugiem stāsta jums par lielo mīlestību kas satikta internetā, tad varbūt ieklausieties vai tas stāsts kaut kur nelīdzinās šim te. Tā teikt – izglāb draugu!

Vēl viens interesants veids kā parasti tiek mēģināts piekļūt dažādu augsta profila – prominentu cilvēku vai lielu kompāniju informācijai - lietotāja kontam kādā platformā vai bankas kontam - ir sekojošs. Parasti šādi cilvēki paši nemaz nenodarbojas ar sava konta pārvaldīšanu, bet to dara komanda kas ir ap viņiem un kas pārvalda visas šīs darbības. Tad uzbrucējs cenšas noskaidrot šo cilvēku loku un meklē tajā vājo ķēdes posmu – kādu no šīs komandas, no kura tad ar dažādām iepriekš minētām metodēm cenšas vai nu iegūt nepieciešamo pieejas informāciju vai arī izmanto šantāžu vai naudu vai vēl citos veidos iedarbojas uz šo personu lai iegūtu nepieciešamo. Skaidrs, ka šis te jau ir mērķtiecīgs, smags un ilgstošs darbs, jo ne jau katrs tā uzreiz piemēram twitterī raksta - mani sauc Maikls, strādāju es Facebook un man ir pieeja visam iekšējam datoru tīklam. Parasti cilvēkiem, kam tiešām ir šādas pieejas, ir ļoti nopietni līgumi ar daudziem aizliegumiem – jo sevišķi runāt un publicēt savu darba vietu. Un kompānijām attiecīgi ir arī savi iekšējās drošības dienesti, kas ļoti rūpīgi seko lai kāds no darbiniekiem šos noteikumus tomēr nepārkāptu. Bet kas meklē, tas atrod... un ja kārtīgi pameklēt, tad agri vai vēlu var šādus cilvēkus atrast.  

Te viens no spilgtākajiem piemēriem ir šā gada 15. jūlijā notikusī twitter kontu uzlaušana. Šī bija samērā plaša akcija, kas sastāvēja no 2 daļām – ļaundari izmantojot (atkal jau) sociālās inženierijas metodes un pielietojot tās pret kompānijas Twitter tehniskajiem darbiniekiem ieguva piekļuvi twitter kontu administrēšanas platformai. Tālāk daudzos visā pasaulē pazīstamu un bagātu cilvēku (kā piemēram Barack Obama, Jeff Bezos, Warner Buffet) kontos parādījās ieraksti, ka viņi ir nolēmuši dalīties ar savu naudu un ja jūs pārskaitīsiet uz ekrānā redzamo Bitcoin kontu naudu, jums tiks atgriezta atpakaļ dubulta summa. Te zemāk screenshot no Jeff Bezos twitter konta:

 

Nezinām vai daudzi, bet gan jau ka kāds tur arī naudu aizskaitīja. Taču tā bija tikai šī uzbrukuma redzamā puse. Kamēr twitter centās šo kļūdu labot, darkneta forumos notika aktīva tirdzniecība ar pieejas iespējām dažādiem pārsvarā no viena vai dažiem burtiem vai cipariem sastāvošiem twitter kontiem, kas dažās aprindās ir ļoti iecienīti – nu līdzīgi, ka ar auto numuriem ar vienu vai 2 cipariem. Un šinī dienā kādi simts twitter kontu mainīja savus īpašniekus. Nekur jau nav reģistrēts, ka konkrētais konts pieder piemēram Jānim Bērziņam ar personas kodu tādu un tādu. Tas, kuram ir pieejas informācija arī ir konta īpašnieks. Un ja kāds pārdod par naudu šos pieejas datus vai arī var attiecīgā sistēmā tos nomainīt uz citiem, tad pircējs iegūst kontroli pār šo kontu un atgūt to atpakaļ ir praktiski neiespējami. Tieši tas tad arī notika zīmīgajā 15. jūlija dienā. Ak jā, laikam te vienīgi jāpiebilst, ka 20. jūlijā trīs galvenie šīs ielaušanās organizatori jau bija arestēti, jo kā jau runājām iepriekš, tad jebkādas mūsu darbības internetā atstāj savas pēdas. Tieši tāpat pēdas atstāj arī ļaundari. Jautājums ir tikai vai mums ir resursi lai šīs pēdas atrastu. Taču šie aresti vēl ne tuvu nenozīmē, ka kāds atgūs savu pārskaitīto naudu vai zaudēto piekļuvi savam bijušajam twitter kontam. Visticamāk ka nē.

Kāda šeit morāle – protams, ka mēs nevaram izmainīt vai kontrolēt to, vai kādas kompānijas kāds mums nezināms darbinieks ir kādam atklājis savu darba vietu un vai viņš ir kaut kādā veidā iespaidojams vai nē, taču iesakām visiem padomāt par tādu lietu kā 2FA – latviski – divu faktoru autorizācija. Skan samērā sarežģīti un nav arī pārāk vienkārši, bet dzīvē tas nozīmē, ka piekļuvi kādam būtiskam resursam, piemēram bankas kontam, vai šī resursa pamatdatu izmaiņas - piemēram lietotāja vārda vai paroles nomaiņa ir iespējama tikai ja tas tiek apstiprināts pa 2 dažādiem informācijas apmaiņas kanāliem – visparastākais ikdienā sastopamais 2FA variants ir jūsu bankas konta autorizācija ar SmartID palīdzību - jūs savā datorā interneta pārlūkā ielogojaties savā internetbankā, ievadiet lietotāja vārdu un paroli un tad saņemat apstiprinājuma uzaicinājumu savā telefonā. Tātad pat ja ļaundaris zinās jūsu pieejas kodus un paroles, bez jūsu telefona tālāk viņš netiks. Protams, ka arī šeit ir dažas tehniskas metodes, kā to apiet, bet tās jau ir ļoti sarežģītas un 2FA lietošana jebkurā gadījumā ievērojami paaugstinās drošības barjeru jūsu resursiem. Tāpēc silti iesakām pēc iespējas (ja tādu vispār piedāvā resursa uzturētājs) izmantot šo 2FA. Tepat gan jāpiebilst, ka nevajadzētu darīt tā, kā daudzi lietotāji to ērtības dēļ dara - izmantot bankas pieeju un SmartID uz vienas un tās pašas ierīces, vēl nedod dievs – pasakot, lai piemēram Chrome atceras mūsu ievadītās paroles vai pieejas datus -  tādā veidā veicot abas autorizācijas vienā ierīcē mēs paši izslēdzam no spēles šo otro faktoru, kas tika izveidots mūsu drošībai.

Šodienai laikam pietiks.

Nākošo trešdienu parunāsim par to, kas ir hakeris un ar ko viņa darbības atšķiras no līdz šim apspriestajiem gadījumiem.

Uz tikšanos nākošnedēļ!

Jūsu notebookshop.lv komanda

Internets un mūsu drošība. Sociālā inženierija. 1.daļa

Internets un mūsu drošība. Ievads

Sveiciens visiem!

Šodien uzsākam jaunu bloga ierakstu sēriju kurā runāsim par interneta drošību kā arī par tā saucamajiem kibernoziegumiem un dažādiem to paveidiem jo mūsuprāt šai tēmai ikdienā tomēr tiek pievērsts pārāk maz uzmanības. Mēs uzskatām, ka papildus informācija par šiem jautājumiem bieži vien palīdz cilvēkiem labāk saprast ap viņiem notiekošo un dod iespēju parūpēties pašiem par savas privātās informācijas un savu finanšu drošību.

Parasti kad runājam par tēmu “interneta drošība”, ikdienas lietotājs domā - ha, ka tas viss taču attiecas uz lielajiem uzņēmumiem un mani kā privātpersonu tas nekādi neskar. Daļēji tas tā arī ir, taču tikai daļēji. Protams, ka lielo globālo uzņēmumu IT nodaļas uz tēmu datordrošība skatās pavisam savādāk nekā parasts privātais lietotājs jo pats par sevi saprotams, ka tur arī ir nedaudz cita mēroga riski un līdz ar to arī apdraudējumi savādāki.

Daudzi no jums droši vien dzirdēja un iespējams kāds arī izjuta pats, kad pirms dažām nedēļām hakeru uzbrukuma rezultātā tika nobloķēti kompānijas GARMIN serveri un rezultātā pēkšņi pārstāja darboties ierastais GARMIN viedpulkstenis. Šāda veida uzbrukumi pēdējā laikā diemžēl kļūst arvien biežāki un to mērķis ir naudas, un ne jau mazas – parasti runa ir par daudziem miljoniem – izspiešanu no cietušās puses. Bet skaidrs ir arī tas, ka šādos uzbrukumos iesaistās ne jau iesācēji, bet labi organizētas hakeru grupas ar plašiem sakariem un iespējām un kuras (mums par laimi) neinteresē kautkāda privātpersona mazajā Latvijā.

Taču tas nenozīmē, ka mums kā privātpersonām nav savu risku. Tie ir citādāki, taču tie noteikti pastāv.

Jau brīdī, kad mēs ieejam “interneta džungļos” vai plašajos informācijas laukos – kā nu kuram labpatīk to saukt, mēs, apmaiņā pret plašajām iespējām ko mums sniedz internets, pretī dodam informāciju par sevi, kuru mēs apzināti vai visbiežāk neapzināti izplatām ap sevi, tādejādi atverot daļu no savas privātās dzīves kautkam lielam un nezināmam par kā eksistences formu un apmēriem varam tikai minēt. Ikdienā gandrīz katra mājas lapa, kuru mēs apmeklējam, automātiski vāc informāciju par mums – no kurienes nākam (IP adrese), kas mēs esam (kādā Goggle, iCloud vai citā kontā esam ielogojušies ar savu pārlūku), ar kādu iekārtu (operāciju sistēma, informācija par hardware) ceļojam pa internetu, ko meklējam, ko lasām, ko pērkam. Kur tieši šī informācija pēc tam nonāk un kāda ir šī informācija – mēs īsti nezinam un visticamākais, ka nekad tā arī neuzzināsim. Bet skaidrs, ka tālāk šo informāciju kāds kautkur apkopo un analizē. Ar “kāds” mēs šeit pagaidām domājam automatizētas programmas jeb algoritmus, kas vienkārši grupē šo informāciju – te vēl patālu līdz AI – mākslīgajam intelektam kas jau pieņems kautkādus lēmumus. Taču ja pavērojam kaut vai reklāmas, kādas mums parādās ikdienas lapu apmeklējumos, tad nereti redzam, ka pēkšņi manā galda datora interneta pārlūkā es ieraugu reklāmu par tēmu, ko vakar vakarā skatījos mājās savā viedtelefonā – tātad kaut kur kāds ir attiecīgi sagrupējis kādas informācijas drumslas par mums un “zin”, ka es pie viedtelefona un es pie darba datora visticamāk ka esmu viena un tā pati persona. Tātad man ir tās pašas intereses un attiecīgi man mēģina pārdot to pašu pakalpojumu vai preci par kuru interesējos vakar. Tiktāl tā ir reklāma un bizness, jo šo apkopoto informāciju kāds pārdod tālāk ieinteresētajiem lietotājiem par naudu un tā apmaksā savus ar šīs informācijas vākšanu saistītos izdevumus un gūst peļņu, savukārt informācijas pircējs netērē lieki naudu un izplata savu reklāmu tikai ieinteresētiem klientiem. No šīs situācijas mūsdienās mēs jau vairs nekādi nevaram izvairīties, taču ikdienā tāpēc būtu japiedomā kādu vēl informāciju mēs par sevi publiskojam un pēc iespējas tā jāierobežo, jo mēs nekad nezinam kur vēl bez reklāmas tā var nonākt.

Tas pats attiecas uz dažādiem ierakstiem un fotogrāfijām sociālajos tīklos. Internets neko neaizmirst! Un nekad neaizmirst! Vārda vistiešākajā nozīmē. Protams, ka savos 15 - 20 gados mēs par to nedomājam, rakstam kas ienāk prātā, publiskojam fotogrāfijas, kādas mums tobrīd liekas būtiskas jo mums ir svarīgi lai visi mūsu draugi zin ko tieši mēs darām šajā brīdī, bet tad 35 gados mums pēkšņi dzīvē paveras piemēram iespēja veidot spīdošu politisko karjeru un drīz vien izrādās, ka kāds ieinteresēts žurnālists vai citādāks nelabvēlis jau ir atradis kādu mūsu jaunības “kļūdu” un tā tiek celta gaismā. Mūsuprāt internetu gan drīzāk būtu jāuztver nevis kā bezgalīgu informācijas krātuvi, bet gan kā milzīgu izgāztuvi kura nekad netiek iztīrīta un kurā labi parakņājoties var atrast pilnīgi jebko – jāprot tikai pareizi rakt! Bet neatkarīgi no tā, kā mēs to uztveram, fakts paliek fakts – lielākā daļa no informācijas, kuru esam palaiduši publiskā apritē tur arī paliek un izdzēst to ir ārkārtīgi grūti vai pareizāk sakot praktiski neiespējami, jo neviens nezin kaut vai to, kur vēl var būt saglabājusies kāda automātiski veidota šīs informācijas rezerves kopija.

Šeit vēl viens interesants un pamācošs piemērs no dzīves, ko mūsuprāt būtu noteikti jāpiemin. Iespējams, ka kāds no jums ir dzirdējis par Bellingcat. Bet tiem kas nav, pastāstīsim sīkāk.

Interneta platforma bellingcat.com tika izveidota 2014. gadā un nodarbojas ar tā saucamo online izmeklēšanu. Ko tas nozīmē – cilvēku grupa, sēžot savos ofisos vai mājās, intenetā meklē informāciju kas ir saistīta ar kādu nopietnu notikumu vai noziegumu. Savu sākotnējo popularitāti grupa ieguva izmeklējot Malaizijas aviolīniju reisa MH17 lidmašīnas notriekšanu virs Ukrainas kas notika 2014. gada 14. jūlijā. Analizējot dažādas internetā publiski pieejamas fotogrāfijas un video ierakstus no auto video reģistrātoriem un to ģeolokācijas informāciju, grupas dalībnieki izveidoja samērā detalizētu karti, kurā parādīja lidmašīnu notriekušās raķešu sistēmas pārvietošanos gan uz raķetes izšaušanas vietu gan prom no tās jau pēc raķetes izšaušanas. Turpat analizējot dažādu karavīru internetā publicētās fotogrāfijas un informāciju par savu atrašanās vietu, diezgan viegli jau bija izskaitļot karaspēka daļu, kuras pakļautībā atradās konkrētā raķešu iekārta. Līdz ar to kļuva pilnīgi skaidrs no kurienes raķete nāca, kas un pa kādiem ceļiem to veda un kas varēja to izšaut. Un tas viss sēžot siltā istabā vairākus tūkstošus kilometru attālumā no notikumu vietas.

Nākošais Bellingcat veiksmes stāsts bija saistīts ar 2018. gada 4.martā Sailsbury notikušo bijušā Krievijas specdienestu virsnieka Sergeja Skripaļa un viņa meitas noindēšanas mēģinājumu. Atkal jau analizējot dažādu internetā atrodamu informāciju, Bellingcat komanda spēja identificēt tos Krievijas specdienestu virsniekus, kuri piedalījās šinī uzbrukumā, atklājot viņu īstos vārdus, karaspēka daļu un konkrēto specdienestu, kura uzdevumā viņi darbojās - kaut gan Lielbritānijas policijai sākotnēji bija zināmas tikai viņu viltotās identitātes.  

Kāds tam sakars ar šo visu – pavisam vienkārši – ja pat tāda valsts kā Krievija ar saviem specdienestiem un to pakļautībā strādājošiem augsta līmeņa IT speciālistiem nespēj noslēpt savu slepeno aģentu patiesās identitātes un kāds samērā parasts interneta lietotājs bez jebkādas speciālas pieejas slēgtām datu bāzēm var vienkārši iegūt attiecīgu informāciju, tad aizdomājieties, kā gan parasts pilsonis - interneta lietotājs kā jūs vai mēs var ietekmēt to, kas par viņu ir zināms citiem. Nekā! Tikai ierobežojot to informāciju, ko pats par sevi izliek publiskai apskatei.

Šodienai laikam pietiks. Tās bija tādas vispārīgas pārdomas par internetu un ar to saistītiem riskiem, bet nākošnedēļ parunāsim jau konkrētāk par to, kādi mēdz būt dažādi mērķtiecīgi un ļaunprātīgi mēģinājumi iegūt no mums jau detalizētāku privātu informāciju.  

Uz tikšanos nākošnedēļ!

Jūsu notebookshop.lv komanda

Mūsu progress

Dārgie draugi,

Jau pagājis kāds laiks, kopš notebookshop.lv ir uzsācis aktīvu darbību. Pa šo laiku esam ieguvuši savu logo, esam palaiduši savu lapu facebook, kas gan nemaz nebija tik vienkārši (mums kā iesācējiem šinī lauciņā 😊) un lēnām sākam saprast savu klientu vēlmes un intereses.

Lai nedaudz sakārtotu savu darbību, mēģināsim turpmāk jaunumus vai speciālas akcijas pārsvarā reklamēt ar interneta saziņas kanālu palīdzību savukārt šeit, mūsu blogā, vairāk pievērsīsimies tēmām, kas saistītas ar jaunumiem IT produktu pasaulē, kā arī mūsuprāt Latvijā nedaudz ignorētai tēmai – intetneta drošibai.

Ceram uz tikšanos nākotnē!

Jūsu notebookshop.lv komanda 

Šodienas piedāvājums

Šonedēļ īpašas cenas DELL Alienware monitoriem. Cenas spēkā kamēr preces noliktavā! Pasteidzieties!

Huawei Mate 40 Pro

Sveiciens visiem, ka šo lasa,

Savu iepazīstināšanu ar jaunākajām tendencēm vēlamies sākt ar nelielām filozofiskām pārdomām par jaunākām vēsmām viedtelefonu jomā. Tāpat kā ir cilvēki kas brauc tikai un vienīgi ar BMW un ir citi, kas brauc piemēram ar Audi, ir iPhone lietotāji un Android telefonu lietotāji (pārējie, lūdzu neapvainojieties!). Šeit neiedziļināsimies kāpēc viena vai cita operētājsistēma vai tehniskais risinājums ir labāks vai sliktāks, jo šādai diskusijai vienkārši nav jēgas – katra ir labāka savā laikā un vietā. Bet tā kā mēs sevi pieskaitām "Android ģimenei", tad arī vairāk runāsim par šo tēmu. Un jo īpaši par Huawei.

Oktobra beigās Huawei laida pārdošanā savu jaunāko “flagmani” – Mate 40 Pro – un kā jau ierasts, šis aparāts ir ne tikai tehniski ļoti advancēts ar jaunāko Kirin 9000 procesoru, 256 vai 512 GB atmiņu utt.. utt.. bet arī vizuāli skaists, no citiem atšķirīgs un ērts lietošanā. Cepuri nost Huawei dizaineru priekšā, kam atkal ir izdevies radīt industriālu mākslas darbu. Šeit varat to aplūkot tuvāk: https://consumer.huawei.com/en/phones/mate40-pro/

Tāpat (diemžēl) protams, ka šim modelim aizliegumu dēļ NAV pieejami Google servisi un tā kā Huawei paša AppGallery vēl joprojām nenodrošina visus ierastos Google Play aplikācijā pieejamos risinājumus, tad laikam arī šis modelis paliks pārsvarā tikai nedaudz advancētāku lietotāju rokās. No personīgās pierdezes gan varu teikt, ka gandrīz gadu lietojot Mate 30 Pro – ar būtiskām problēmām nav nācies saskarties, taču sākotnējā instalācija prasīja nelielu piepūli.

Palūkojoties uz globālajiem telefonu pārdošanas datiem ir skaidrs, ka neskatoties uz ASV ieviestajiem aizliegumiem pret Huawei, kas nenoliedzami ir nopietni iespaidojuši šī uzņēmuma konkurētspēju, tas tomēr stabili ir 3 vietā pasaulē pēc pārdoto telefonu skaita un atļaušos minēt, ka ja nebūtu šo aizliegumu, šī vieta varētu būt vēl labāka. Cerēsim, ka ar laiku veselais saprāts un biznesa intereses uzvarēs politiskās tēmas un viss atgriezīsies ierastajās sliedēs un mēs redzēsim vēl ne vienu vien šādu ierīci un ar visām papildus iespējām.

Bet šodien atliek gaidīt kad globālā loģistika beidzot nogādās arī līdz mums kādu no šī modeļa pirmajiem eksemplāriem.

Jūsu notebookshop.lv komanda

Sākums

Šodien ir pirmā diena, kad Notebookshop.lv uzsāk savu dzīvi. Pagaidām kā sociālais eksperiments ar mērķi iedziļināties interneta mārketinga niansēs un apvienot patīkamo ar lietderīgo.

Saviem apmeklētājiem centīsimies ne tikai piedāvāt produktus interneta veikalā bet arī informēt par jaunākajām tendencēm IT tehnikas un mobīlo ierīču jomā.

Attiecīgi arī interneta veikals būs pārsvarā orientēts uz jaunākajiem modeļiem, taču ja interesē kas piezemētāks, droši jautājiet!

Jūsu Notebookshop.lv komanda