Internets un mūsu drošība. Hakeri un kā tie var mūs skart.

Laimīgu jauno gadu visiem, kas šo lasa!

Jau atkal ir klāt trešdiena un šeit būs mūsu jaunākais ieraksts. Kā solījām pagājušo nedēļu, tad šoreiz parunāsim par tēmu – kas tad ir hakeris, ko īsti viņš dara un ar ko viņš atšķiras no mūsu agrāk jau apspriestajiem interneta ļaundariem un ko tas nozīmē katram no mums.

Iepriekšējās divās nedēļās apskatījām gadījumus kuros kāda konkrēta persona manipulējot ar informāciju par mums vai mūsu psiholoģiju mēģināja no mums izkrāpt naudu vai informāciju. Neatkarīgi no tā, kā šis kontakts radās, beigu beigās tas jebkurā gadījumā noveda pie divu personu savstarpējas komunikācijas. Un tā kā jebkura komunikācija ir divpusējs process, tad tikai no mums pašiem ir atkarīgs tas, vai mēs iesaistāmies šādā komunikācijā ar visām no tās izrietošajām sekām, vai arī to vienkārši ignorējam jeb pārtraucam vismaz tad, kad saprotam, kur viņa ved.

Kaut arī tāda stingra robeža neeksistē un protams, ka daļa ļaundaru darbojas abos segmentos, taču hakeris pamatā tomēr darbojas nevis kā persona pret personu, bet gan kā persona pret tehniku. Ja mūsu sociālais inženieris bija kā psihologs, kas manipulēja ar cilvēkiem, tad hakeris ir tehniski ļoti zinošs un izmantojot tieši dažādas tehniskas metodes cenšas iekļūt citā datorā vai datoru sistēmā. Šinī situācijā mīnuss priekš mums ir tas, ka šo procesu mēs nekādi nevaram iespaidot, jo tas nav vērsts pret mums kā personu bet gan pret bezpersonisku tehniku kura pie tam bieži vien ne tuvu neatrodas mūsu kontrolē. Taču savai aizsardzībai mēs varam veikt dažas darbības, kas vismaz daļēji novērsīs hakeru uzbrukumu sekas. Par to tad arī šodien parunāsim.

Šajā vietā laikam būtu vērts parunāt par hakera motivāciju. Hakeriem protams, ka arī tāpat kā lielākai daļai cilvēku, interesē nauda. Taču bez naudas mēdz būt arī politiski vai pat personiski - psiholoģiski motivēti uzbrukumi. Nereti sastopamies ar situāciju, kad hakeri uzlauž kādu plaši pazīstamu interneta mājas lapu vai sociālās platformas kontu ar mērķi – ievietot paziņojumu, ka šī lapa ir uzlauzta. Nu tas ir līdzīgi, kā piemēram mēs dažreiz redzam kādā samērā grūti pieejamā vietā ieskrāpētu vai uzkrāsotu uzrakstu “’Šeit bija Juris” – protams, ka mēs nezinam, kas ir šis Juris – ok, droši vien ir daži cilvēki, kas zina konkrēto Juri, bet lielākā daļa nē. Līdzīgi ir ar mājas lapu – ja tur parādās uzraksts, ka šo lapu uzlauza Qant342, tas mums pārsvarā pilnīgi neko neizsaka, bet tie, kas “pazīst” šo Qant342, protams ka spēj novērtēt viņa izdarīto. Ar šāda veida uzbrukumiem gan pamatā nodarbojas vai nu iesācēji, kas tādejādi mēģina iegūt atpazīstamību šajā vidē vai arī politiski motivētas hakeru grupas – te labs piemērs ir hakeru grupējums Anonymous – tā īsti neviens protams, ka nezin, kas tieši ir šī grupējuma sastāvā, bet zem šī grupējuma nosaukuma ir notikusi virkne uzbrukumu, kas ir bijuši vērsti vai nu pret kādu uzņēmumu, kas it kā rīkojas prettiesiski vai neētiski vai pret kādu politisku spēku. Laikam zināmākie piemēri te būtu Anonymous pret Scientology baznīcu vērstie uzbrukumi 2008. gadā, kuriem par pamatu kalpoja kāda nejauša Scientology iekšējai lietošanai domāta video ieraksta nonākšana YouTube un Scientology vēršanās pret šo kanālu šī nopludinātā video dēļ. Nākošais būtiskais pieturas punkts bija pret kompāniju Sony vērstais uzbrukums 2011. gadā kas bija kā sods par to, ka Sony iesūdzēja tiesā hakerus George Hotz un Alexander Egorenkov par to, ka viņi bija publiskojuši informāciju par PS3 kopēšanas aizsardzības sistēmu. 2014. un 2015. gadā – īpaši pēc 2015.gada 16. novembra terora aktiem Parīzē, kolektīvs Anonymous uzsāka aktīvi darboties pret Islāma Valsts teroristu grupējumu ar mērķi bloķēt vai traucēt šo teroristu interneta kanālus caur kuriem tika izplatīta šīs kustības propaganda.

Šie te gadījumi mūs kā privātpersonas īsti neskar – vismaz tik ilgi nē, kamēr mēs neesam kādas uzbrukumā cietušās lapas aktīvi lietotāji – kā piemēram mūsu pirmajā ierakstā minētajā gadījumā ar Garmin. Un pat ja šie uzbrukumi mūs kaut kādā veidā skar, tad kā jau minējām ievadā, mēs paši pilnīgi neko nevaram darīt lai tos kaut kā iespaidotu.

Bet atgriežamies pie naudas jautājuma. Kā jau runājām mūsu pirmajā ierakstā, tad bieži vien mūsdienās hakeru uzbrukumi ir vērsti uz to, lai nobloķētu kādu būtisku interneta resursu un tad pieprasītu izpirkuma maksu. Te gan viss nav tik vienkārši – jo parasti kompānijām, kurām tiek uzbrukts, ir arī samērā lielas iespējas gan aizsargāt savus datortīklus gan – kas ir vissliktāk uzbrucējam – nekavējoties reaģēt un pat iespējams, ka atrast pašus uzbrucējus. Tāpēc mūsuprāt (jo tādas precīzas statistikas jau nekur nav) visizplatītākais hakeru uzbrukuma veids ir tieši nemanāma ielaušanās kādā datoru sistēmā un informācijas iegūšana no tās – parasti ar centieniem, lai šo ielaušanos sistēmas īpašnieks vai nu vispār nepamanītu, vai arī ja pamanītu, tad pēc iespējas vēlu, kad visa nepieciešamā informācija jau ir nokopēta. Šādi nu darbojas pilnīgi visi iespējamie dalībnieki – dažādu valstu specdienesti un to atbalstīti hakeri, kas cenšas iegūt valstiskas nozīmes informāciju (spiegošana) vai piemēram naudu valsts vajadzībām – pēdējā laikā sevišķi aktīvi darbojas Ziemeļkoreja, kas pēc dažādām baumām speciāli gatavo un apmāca hakerus lai ar to palīdzību iegūtu valstij tik nepieciešamo valūtu, jo dažādu aizliegumu dēļ to nevar iegūt ar preču tirdzniecības palīdzību, kā to dara citas valstis. Tepat notiek arī rūpnieciskā spiegošana – hakeri kas rīkojas kāda privāta uzņēmuma vai pat valsts uzdevumā un cenšas piekļūt kāda cita uzņēmuma iekšējai komerciālajai vai zinātniskajai informācijai – te laikam aktuāls piemērs būs informācija par pēdējā laikā tik intensīvajiem uzbrukumiem dažādiem zāļu ražošanas uzņēmumiem ar mērķi iegūt informāciju par COVID vakcīnas izstrādi – laikam lieki teikt, ka pirmie uzņēmumi, kas šo vakcīnu izstrādāja un palaida pārdošanā nopelnīja miljardus! Tāpēc kārdinājums citiem uzņēmumiem vai pat valstīm iegūt attiecīgu informāciju un iespējami ātrāk uzsākt šāda produkta ražošanu ir tik ļoti saprotams.

Visbeidzot ir hakeri, kas ielaužoties dažādu, pamatā tirdzniecības uzņēmumu tīklos, mēģina iegūt no tiem klientu informāciju – piemēram informāciju par pašu klientu vai klientu kredītkaršu datus un tad jau tieši šo informāciju tirgo tālāk par naudu. Un ja iepriekš uzskaitītie gadījumi lielāko daļu no mums neskar, tad šis pēdējais vistiešākā veidā skar mūs mūsu ikdienā.

Protams, ka mēs nevaram iespaidot to, kā viens vai otrs uzņēmums glabā mūsu personisko un finanšu informāciju, bet ir dažas lietas, par ko būtu jāpadomā pirms mēs dalāmies ar to.

Turpinājumā daži piemēri no dzīves par kuriem būtu jāatceras pirms veicam maksājumus internetā.

Protams, ka arī bankas apzinās šos internetā pastāvošos riskus un mums parasti tiek piedāvāti dažādi pakalpojumi – kas katrā gadījumā saucas kaut kā savādāk – piemēram pakalpojums “droši pirkumi internetā” – bet rezultātā ir tā pati 2FA par ko runājām iepriekšējā nedēļā - piemēram mēs ievadam savas kredītkartes datus interneta veikalā, bet lai tomēr veiktu pašu maksājumu, beigās mums caur internetbanku jāapstiprina šis maksājums. Šāds pakalpojums protams, ka sniedz samērā augsta līmeņa drošību, jo ja gadījumā kāds mēģina izmantot mūsu kāda hakera kaut kur nolaupīto kredītkartes informāciju maksājuma veikšanai, mūsu interneta banka palūgs apstiprināt šo maksājumu un diez vai mēs apstiprināsim kādu mums nezināmu maksājumu. Taču te jāpiebilst, ka šis arī nav 100% drošs pasākums, jo tehniski ir atkarīgs no veida, kā pretējā puse procesē šo maksājumu. Kad mēs pieliekam savu norēķinu karti veikalā pie kartes nolasīšanas termināla, mums jau nav jāapstiprina maksājums internetbankā – un tā, atkarībā no sistēmas, tomēr pastāv dažādi veidi, kā noņemt naudu no kartes nepasakot bankai, ka tas ir pirkums internetā un tādejādi apiet šo 2FA. Kā mums rīkoties – lai cik tas varbūt neliktos muļķīgi, regulāri jāieskatās mūsu konta izrakstos un jāpārbauda darbības kas notikušas ar mūsu kontu un pamanot kaut ko aizdomīgu, nekavējoties jāinformē par to banka. Labā ziņa ir tā, ka bankas pašas arī seko līdzi mūsu maksājumiem – lielākā daļa no bankām izmanto automatizētas programmas, kas izvērtē mūsu darbības un pamanot kādu maksājumu, kas “lec laukā” no standarta rāmjiem, parasti to aptur un sazinās ar mums lai noskaidrotu, vai tas ir pareizi. Piemēram, ja pēdējo gadu laikā ar savu karti esam norēķinājušies tikai Latvijas robežās, tad pirkums par 5000 EUR Brazīlijā visticamāk, ka tiks apturēts jau bankas sistēmā. Taču tas nenozīmē, ka pirkums par 50 EUR Polijā nevar izslīdēt caur šo filtru. Tāpēc vēlreiz – mēs paši vien esam atbildīgi par sekošanu savām finansēm – vērojam kas notiek mūsu kontā, pēc iespējas samazinām mūsu konta uzstādījumos atļautos pirkumu limitus un izslēdzam, kad mums to nevajag, opciju, kas ļauj veikt pirkumus internetā. Lielākā daļa bankas programmu mūsdienās visas šīs darbības ļauj veikt mums pašiem ātri un vienkārši. Ko mēs iegūsim – to, ka pat tad, ja kaut kur kāds hakeris būs piekļuvis mūsu maksājumu kartes informācijai un to pārdevis kādam ļaundarim, kurš mēģinās piekļūt mūsu naudai, tā paliks drošībā.      

Bet ja bankas un tirdzniecības iestādes tomēr izturas pret mūsu informācijas drošību ļoti nopietni, tad te vēl viens moments, kas būtu jāatceras ikdienā. Tā ir mūsu e-pastu un paroļu drošībā. Arī ar šādu informāciju tirgojas daudzi hakeri, kas to nolaupa dažādos resursos, kuriem viņi ir piekļuvuši.

Un tagad padomājiet un pamēģiniet saskaitīt cik daudzos interneta resursos - mājas lapās, sociālajos tīklos, dažādās atlaižu un klubu programmās jūs ieejat ar vienu un to pašu lietotāja vārdu kurš ir tā pati jūsu e-pasta adrese un izmantojiet vienu un to pašu paroli? Un vai gadījumā šo pašu paroli nelietojat arī pašam e-pasta kontam? Varbūt šinī brīdī paņemiet lapiņu un pamēģiniet pierakstīt visus šos resursus. Tas varbūt noderēs pēc šī raksta izlasīšanas.

Ja šī paroles un e-pasta kombinācijas informācija nonāk kāda ļaundara rokās, tad rezultātā viņš iegūst pieeju visiem šiem resursiem. Piemēram Amazon – un - kāds pārsteigums! - tur priekšā jau stāv jūsu kredītkartes dati, kurus tur pats jau agrāk ievadījāt un atstājāt “ērtākiem pirkumiem” – atliek tikai nomainīt piegādes adresi un jaunākais Samsung televizors vai BMW disku komplekts par jūsu naudu aizceļos jums nezināmā virzienā. Šeit atkal spēlē iesaistās sociālā inženierija, jo parasti hakeris tikai ielaužas, nolaupa informāciju un to pārdod kādam, kas to jau izmanto savām vajadzībām un šis “kāds” jau nodarbojas ar konkrētās informācijas analīzi un izmantošanu savās interesēs.

Bet atgriežamies pie mūsu iespējamajām darbībām mūsu aizsardzībai – sāksim ar to, ka vajadzētu vispirms ļoti, ļoti padomāt par to, cik nopietns ir resurss, ar kuru dalāmies savā informācijā. Ja tā ir banka, liels interneta veikals vai kāds pasaules līmeņa sociālais tīkls, tad visticamāk, ka šī informācija būs drošībā, kaut gan 100% droša tā nebūs nekur! Tanī pašā 2011. gadā kad Anonymous hakeri uzbruka Sony datortīklam, no šī tīkla tika nozagti 77 miljonu Sony lietotāju dati. Anonymous noliedz līdzdalību šajā datu zādzībā, taču lai arī kurš šo zādzību veica, fakts paliek fakts - šī informācija tika nozagta un izplatīta tālāk. Un tas ir Sony - pasaules līmeņa koncerns ar augsti attīstītu drošības sistēmu. Bet tagad salīdziniet šo drošības sistēmu piemēram ar jūsu vietējo kaķu mīļotāju kluba mājas lapu kurā kā reģistrēts lietotājs varat apmainīties ar pieredzi un idejām, vai piemēram kino kluba biedra lapu, kas saviem reģistrētajiem lietotājiem dod iespēju saņemt 5% atlaidi kino biļetēm apmaiņā pret reklāmas piesūtīšanu e-pastā. Protams, ka abās pēdējās vai līdzīgās vietās šī aizsardzība pret hakeru ielaušanos nenoliedzami ir daudz vienkāršāka – nu nav jau tur nekāda sensitīva vai finanšu informācija – bet vai tiešām?! Hakeru uzbrukuma rezultātā viņi tur atradīs jūsu informāciju un tā savukārt var dot piekļuvi jau citiem, iespējams daudz sensitīvākiem resursiem – piemēram ar to pašu e-pastu un paroli jūs visticamāk, ka ielogojaties mīļotajā interneta veikalā, vai pat sociālajos tīklos. Un ja jūsu e-pasts un parole ir tikusi nozagta, tad nekad nevar zināt, kurš un kad to var izmantot savām vajadzībām.

Kā tad rīkoties, lai sevi aizsargātu. Vispirms jau nekādā gadījumā nelietot vienu un to pašu paroli lai piekļūtu savam e-pasta kontam un citiem resursiem, kuros šis pats e-pasts tiek lietots kā lietotāja vārds. Ja šo neievērosiet, tad ļaundaris var viegli piekļūt gan interneta resursam gan jūsu e-pastam un veikt jebkādas izmaiņas, jo viena no izplatītākajām 2FA ir tāda, kad veicot kaut kādas izmaiņas jūsu kontā (piemēram paroles nomaiņa), tās ir jāapstiprina caur e-pastu. Ja ļaundarim būs pieejam abiem, viņš bez piepūles var nomainīt paroles vai citu informāciju uz sev vēlamo un jūs vienkārši zaudēsiet savu piekļuvi.

Tālāk jau par pašām parolēm – šodien jau lielākā daļa interneta lapu, kur reģistrējaties, liek izvēlēties “drošu paroli” – tas nozīmē salīdzinoši garu un tādu, kas sastāv gan no lieliem, gan maziem burtiem, cipariem un citām zīmēm – un labi, ka tā - ja paskatīsimies dažādos interneta resursos, tad vēl šodien populārākās paroles diemžēl ir 123456, qwerty, password utt. – šīs te jebkurš hakeris - iesācējs “atkož” dažās sekundēs. Ar sociālo inženieriju! Drusku grūtāk jau ir ar 834621 – te sociālā inženierija vairs nepalīdzēs, taču ar speciālu programmu, kas vienkārši ģenerē un ievada pēc kārtas visas iespējamās ciparu kombinācijas, arī šādu paroli hakeris var atšifrēt dažās sekundēs. Taču ja izmantojam ne tikai ciparus, bet arī burtus, to starpā lielos un mazos un tad vēl dažādas papildus zīmes + parole ir pietiekoši gara, tad iespējamo kombināciju skaits paliek tik liels, ka šai programmai būs jāstrādā mēnešiem lai uzģenerētu un izmēģinātu visas iespējamās kombinācijas. Tāpēc arī šo paroli sauc par drošu. Vienkārši viņa ir daudz drošāka un tehniski grūtāk uzlaužama, nekā piemēram 123456.

Bet ko darīt, ja mums ir daudzi resursi ar tādām drošām parolēm - protams, ka ja vien neesat Einšteins, neviens normāls cilvēks nevar atcerēties 30 vai vairāk paroles un katram resursam izmantot savu.  Arī dažādi gadžeti, kas šifrē vai atceras paroles – piemēram speciāla USB ierīce, kas atceras jūsu paroles, mūsuprāt nav ideālākais risinājums – vispirms jau ja šī ierīce pazūd, pazūd uzreiz visas paroles vai arī ja kāds to nozog, tad nozog visas paroles reizē un ja vien neesat persona ar piekļuvi slepenai informācijai, kur parole sastāv no vismaz 25 zīmēm un tā mainās katru nedēļu un to vienkārši fiziski nevar iemācīties no galvas, tad tomēr būtu jālieto paša smadzenes unikālu paroļu ģenerēšanai un glabāšanai.

Te nu būs daži ieteikumi. Viens no variantiem ir regulāri mainīt šīs paroles. Tas palīdz gadījumos, kad kāda parole jums to nemaz nezinot ir nozagta. Šādi rīkojoties pēc kāda laika vecā parole vairs nav derīga, jo jūs to nomainījāt uz citu. Te gan mīnuss ir tas, ka paroles būtu jāmaina visos resursos vienlaicīgi, bet diez vai daudzi no mums gribēs apsēsties reizi mēnesī vai divos un iziet cauri pilnīgi visiem saviem interneta resursiem lai visur nomainītu paroles. Kāds noteikti piemirsīsies, tad nebūs laika utt. Varbūt vienīgi jāņem talkā iepriekš sastādītais saraksts, ja to izdarījāt.

Vēl viens variants kas mūsuprāt ir salīdzinoši efektīvs ir nedaudz sagrupēt resursus pēc to nopietnības vai riska pakāpes. Atkal varam paņemt rokā mūsu sastādīto sarakstu un sagrupēt kaut vai 2 daļās. Tad izveidojam attiecīgi 2 e-pasta adreses no kurām viena ir ar zemāko prioritāti - gandrīz kā miskaste – to izmantojam visur tur, kur vienkārši prasa ievadīt e-pastu vai visnenozīmīgākajās reģistrācijās. E-pastus, kas pienāk uz šo adresi mēs praktiski nelasot varam uzreiz arī izdzēst, jo tur par 99,99% nekā vērtīga nebūs. Ja kāds arī nozags šo e-pasta un paroles kombināciju, arī zaudējums nebūs liels. Savukārt otru e-pastu un galvenais jau ar citu paroli! izmantojam jau nopietnākiem resursiem kā interneta veikaliem utt. Ja arī kaut kur būs noplūdusi mūsu “vienkāršā” e-pasta un paroles kombinācija, tad otra paliks drošībā.

Tāpat iesakām laiku pa laikam ielūkoties dažādos interneta resursos, kas ļauj pārbaudīt vai tas vai cits e-pasts neparādās kādos zagto lietotāja vārdu un paroļu sarakstos. Ir virkne kompāniju, to skaitā Google, kas regulāri seko līdzi internetā pieejamajai informācijai un veido datu bāzes ar e-pastu adresēm, kas tiek tirgotas. Ja gadījumā saņemat atbildi, ka jūsu e-pasts ir atrodams kādā bāzē, tad gan nekavējoties jānomaina gan paša e-pasta konta pieejas parole, tā arī paroles visos resursos, kur šo e-pastu izmantojat loginā. Protams, ka jūs nesaņemsiet detalizētu informāciju par to, kur tieši un kad notika šī noplūde, bet tas arī vairs nav būtiski. Galvenais ir informācijas noplūdes fakts.

Cik mums zināms, tad Google automātiski seko līdzi šādai informācijai un ja ejat kādā e-pasta kontā piemēram caur Google Chrome, tad ar šo e-pasta adresi saistītas informācijas noplūdes gadījumā būtu jāparādās attiecīgam paziņojumam.

Tad vēl ir sekojošas populāras interneta adreses, kur to var pārbaudīt:

https://haveibeenpwned.com/

vai

https://www.avast.com/hackcheck  - pēdējais gan pārbauda jūsu e-pasta adresi un pievieno to savai bāzei “turpmākai novērošanai” – vai mēs to gribam, tā jau ir mūsu brīva izvēle, jo kā runājām mūsu pirmajā ierakstā, nekad jau nezinam kur vēl šī informācija var nonākt.

Taču atcerieties vienu, ka pat ja mūsu e-pasta konts neuzrādās šajās pārbaudēs, tas vēl nenozīmē, ka tādas noplūdes nav – vienkārši iespējams, ka to neviens vēl nav pamanījis! Tāpēc laiku pa laikam pamainīt paroles ir ļoti ieteicami!

Šodienai tas arī viss. Nākošnedēļ parunāsim par tēmu datoru vīrusi!

Līdz trešdienai!

Jūsu notebookshop.lv komanda

Nav komentāru

Komentēt