Internets un mūsu drošība. Datorvīrusi. 1.daļa

Sveiciens visiem šajā sniegotajā dienā!

Šodienas tēma – datorvīrusi.

Kas tie tādi un ko ēd ziemā?? Datorvīrusi līdzīgi kā parasti vīrusi dara kaut ko sliktu – bet nevis mums, bet gan mūsu datoram un parasti izplatās nekontrolējami – nu gandrīz tāpat kā īstie vīrusi un tāpēc tie arī tā ir nosaukti. Mūsu dators līdzīgi kā organisms, ir samērā sarežģīta sistēma, kas darbojas pareizi tikai tad, ja visas tās daļas katra par sevi darbojas pareizi un saskaņoti visas kopā. Ja kaut kas nedarbojas vai darbojas nesaskaņoti, tad visa sistēma vai nu apstājas vai arī ir slima – it kā darbojas, bet ne vienmēr tā, kā mēs to vēlamies.

Kas tad ir datorvīruss – tā ir neliela programma, ko kāds (mūsu klasifikācijā - hakeris) ir izveidojis ar noteiktu mērķi un šai programmai viena no būtiskajām pazīmēm ir tāda, ka viņa pati sevi pavairo – izmantojot dažādus mehānismus, kā piemēram failu pārnešanu vai šī programma var pati “ceļot” no viena datora uz citu iekšējā datortīkla ietvaros un ierodoties jaunā vidē (jaunā datorā), tā sevi tur iemitina un pavairo tālāk. Protams, ka ir dažādi vīrusu paveidi – tā saucamie trojāni, tārpi utt... te gan īsti nevēlamies iedziļināties šo vīrusu izpētē un atšķirībās, jo tā ir vesela zinātnes vai tehnikas nozare par sevi un tas nav mūsu šodienas mērķis. Šeit parunāsim tikai par to, kas skar mūs pašus un mūsu drošību.

Vēsturiski pirmie datorvīrusi parādījās reizē ar lielāku datoru pieejamību – kaut kad ap 1986-1987 gadiem tika konstatēti pirmie gadījumi, kad kādas programmas “no ārpuses” bija inficējušas datorus  vai sistēmas.

Sākotnējie vīrusi bija samērā primitīvi un to mērķis lielākoties bija vienkārši nobloķēt datoru. Vīrusu pārnešana notika datu failu apmaiņas ceļā. Toreiz faili no datora uz datoru tika pārnesti ar disketēm. Vīruss ierakstīja sevi disketes sākuma sektoros, kurus jebkurš dators nolasīja tiklīdz diskete tika ievietota lasītājā un automātiski šī darbība pamodināja vīrusu un tas ierakstīja / iekopēja sevi tālāk jau cietā diska starta sektoros un tā rezultātā nevarēja vairs palaist pašu operāciju sistēmu. Taču gandrīz tikpat viegli bija arī šos vīrusus iznīcināt – palaižot attiecīgu programmu, kas atjaunoja cietā diska starta sektorus, parasti tos varēja atjaunot vienkārši pārrakstot no jauna un dators atkal darbojās. Kas šos vīrusus radīja – nu laikam cilvēki, kuru motivācija bija parādīt citiem, ko viņi var. Un protams, ka šādu vīrusu radīšana prasīja arī samērā labas tehniskās un programmēšanas zināšanas.

Laikam ejot arī šī tehnikas nozare ir attīstījusies un ir attīstījušās gan vīrusu izplatības tehnoloģijas – mūsdienu vīrusi var pieķerties gan pie dažādiem failiem kas tiek pārvietoti gan kopējot gan pārsūtot failus, gan vīrusi var ieperināties datorsistēmās ielaužoties no ārpuses izmantojot dažādus neaizsargātus datortīklus vai arī vājās vietas dažādās datoru operāciju sistēmās – patiesībā tanī brīdī, kad mēs iespraužam datora aizmugurē vai sānos vadu, kas savieno datoru ar plašo internetu, mūsu dators sāk saņemt no turienes nepārtrauktus uzbrukumu mēģinājumus, kuros kāds cenšas no ārpuses piekļūt mūsu datora iekšējām sistēmām un tur iemitināties. Mums par laimi eksistē dažādas tehniskas barjeras, kas šos uzbrukumus palīdz atvairīt – sākot jau kaut vai ar mūsu rūteri, kurā parasti ir iebūvēta tā saucamā ugunssiena – speciāla programma, kas nelaiž cauri jebkuru pieprasījumu no ārpuses un arī mūsu datora operētājsistēma daudz seko līdzi tam kas un kādiem mūsu datora iekšējiem resursiem drīkst piekļūt. Visbeidzot lielākā daļa no mums izmanto antivīrusu programmas, kas arī rūpējas par mūsu datoru drošību un “veselību”. Tāpēc jāsecina, ka lielāko daļu no inficēšanās gadījumiem atkal jau radām mēs paši – kaut kādā veidā atļaujot ļaundabīgām programmām iekļūt mūsu datoros. Paši gan mēs to parasti neapzināmies un tāpēc šeit gribu pieminēt divus klasiskākos veidus, kā mēs to izdarām. 

Bet par to nākošnedēļ!

Jūsu notebookshop.lv komanda

Nav komentāru

Komentēt