Internets un mūsu drošība. Ievads

Sveiciens visiem!

Šodien uzsākam jaunu bloga ierakstu sēriju kurā runāsim par interneta drošību kā arī par tā saucamajiem kibernoziegumiem un dažādiem to paveidiem jo mūsuprāt šai tēmai ikdienā tomēr tiek pievērsts pārāk maz uzmanības. Mēs uzskatām, ka papildus informācija par šiem jautājumiem bieži vien palīdz cilvēkiem labāk saprast ap viņiem notiekošo un dod iespēju parūpēties pašiem par savas privātās informācijas un savu finanšu drošību.

Parasti kad runājam par tēmu “interneta drošība”, ikdienas lietotājs domā - ha, ka tas viss taču attiecas uz lielajiem uzņēmumiem un mani kā privātpersonu tas nekādi neskar. Daļēji tas tā arī ir, taču tikai daļēji. Protams, ka lielo globālo uzņēmumu IT nodaļas uz tēmu datordrošība skatās pavisam savādāk nekā parasts privātais lietotājs jo pats par sevi saprotams, ka tur arī ir nedaudz cita mēroga riski un līdz ar to arī apdraudējumi savādāki.

Daudzi no jums droši vien dzirdēja un iespējams kāds arī izjuta pats, kad pirms dažām nedēļām hakeru uzbrukuma rezultātā tika nobloķēti kompānijas GARMIN serveri un rezultātā pēkšņi pārstāja darboties ierastais GARMIN viedpulkstenis. Šāda veida uzbrukumi pēdējā laikā diemžēl kļūst arvien biežāki un to mērķis ir naudas, un ne jau mazas – parasti runa ir par daudziem miljoniem – izspiešanu no cietušās puses. Bet skaidrs ir arī tas, ka šādos uzbrukumos iesaistās ne jau iesācēji, bet labi organizētas hakeru grupas ar plašiem sakariem un iespējām un kuras (mums par laimi) neinteresē kautkāda privātpersona mazajā Latvijā.

Taču tas nenozīmē, ka mums kā privātpersonām nav savu risku. Tie ir citādāki, taču tie noteikti pastāv.

Jau brīdī, kad mēs ieejam “interneta džungļos” vai plašajos informācijas laukos – kā nu kuram labpatīk to saukt, mēs, apmaiņā pret plašajām iespējām ko mums sniedz internets, pretī dodam informāciju par sevi, kuru mēs apzināti vai visbiežāk neapzināti izplatām ap sevi, tādejādi atverot daļu no savas privātās dzīves kautkam lielam un nezināmam par kā eksistences formu un apmēriem varam tikai minēt. Ikdienā gandrīz katra mājas lapa, kuru mēs apmeklējam, automātiski vāc informāciju par mums – no kurienes nākam (IP adrese), kas mēs esam (kādā Goggle, iCloud vai citā kontā esam ielogojušies ar savu pārlūku), ar kādu iekārtu (operāciju sistēma, informācija par hardware) ceļojam pa internetu, ko meklējam, ko lasām, ko pērkam. Kur tieši šī informācija pēc tam nonāk un kāda ir šī informācija – mēs īsti nezinam un visticamākais, ka nekad tā arī neuzzināsim. Bet skaidrs, ka tālāk šo informāciju kāds kautkur apkopo un analizē. Ar “kāds” mēs šeit pagaidām domājam automatizētas programmas jeb algoritmus, kas vienkārši grupē šo informāciju – te vēl patālu līdz AI – mākslīgajam intelektam kas jau pieņems kautkādus lēmumus. Taču ja pavērojam kaut vai reklāmas, kādas mums parādās ikdienas lapu apmeklējumos, tad nereti redzam, ka pēkšņi manā galda datora interneta pārlūkā es ieraugu reklāmu par tēmu, ko vakar vakarā skatījos mājās savā viedtelefonā – tātad kaut kur kāds ir attiecīgi sagrupējis kādas informācijas drumslas par mums un “zin”, ka es pie viedtelefona un es pie darba datora visticamāk ka esmu viena un tā pati persona. Tātad man ir tās pašas intereses un attiecīgi man mēģina pārdot to pašu pakalpojumu vai preci par kuru interesējos vakar. Tiktāl tā ir reklāma un bizness, jo šo apkopoto informāciju kāds pārdod tālāk ieinteresētajiem lietotājiem par naudu un tā apmaksā savus ar šīs informācijas vākšanu saistītos izdevumus un gūst peļņu, savukārt informācijas pircējs netērē lieki naudu un izplata savu reklāmu tikai ieinteresētiem klientiem. No šīs situācijas mūsdienās mēs jau vairs nekādi nevaram izvairīties, taču ikdienā tāpēc būtu japiedomā kādu vēl informāciju mēs par sevi publiskojam un pēc iespējas tā jāierobežo, jo mēs nekad nezinam kur vēl bez reklāmas tā var nonākt.

Tas pats attiecas uz dažādiem ierakstiem un fotogrāfijām sociālajos tīklos. Internets neko neaizmirst! Un nekad neaizmirst! Vārda vistiešākajā nozīmē. Protams, ka savos 15 - 20 gados mēs par to nedomājam, rakstam kas ienāk prātā, publiskojam fotogrāfijas, kādas mums tobrīd liekas būtiskas jo mums ir svarīgi lai visi mūsu draugi zin ko tieši mēs darām šajā brīdī, bet tad 35 gados mums pēkšņi dzīvē paveras piemēram iespēja veidot spīdošu politisko karjeru un drīz vien izrādās, ka kāds ieinteresēts žurnālists vai citādāks nelabvēlis jau ir atradis kādu mūsu jaunības “kļūdu” un tā tiek celta gaismā. Mūsuprāt internetu gan drīzāk būtu jāuztver nevis kā bezgalīgu informācijas krātuvi, bet gan kā milzīgu izgāztuvi kura nekad netiek iztīrīta un kurā labi parakņājoties var atrast pilnīgi jebko – jāprot tikai pareizi rakt! Bet neatkarīgi no tā, kā mēs to uztveram, fakts paliek fakts – lielākā daļa no informācijas, kuru esam palaiduši publiskā apritē tur arī paliek un izdzēst to ir ārkārtīgi grūti vai pareizāk sakot praktiski neiespējami, jo neviens nezin kaut vai to, kur vēl var būt saglabājusies kāda automātiski veidota šīs informācijas rezerves kopija.

Šeit vēl viens interesants un pamācošs piemērs no dzīves, ko mūsuprāt būtu noteikti jāpiemin. Iespējams, ka kāds no jums ir dzirdējis par Bellingcat. Bet tiem kas nav, pastāstīsim sīkāk.

Interneta platforma bellingcat.com tika izveidota 2014. gadā un nodarbojas ar tā saucamo online izmeklēšanu. Ko tas nozīmē – cilvēku grupa, sēžot savos ofisos vai mājās, intenetā meklē informāciju kas ir saistīta ar kādu nopietnu notikumu vai noziegumu. Savu sākotnējo popularitāti grupa ieguva izmeklējot Malaizijas aviolīniju reisa MH17 lidmašīnas notriekšanu virs Ukrainas kas notika 2014. gada 14. jūlijā. Analizējot dažādas internetā publiski pieejamas fotogrāfijas un video ierakstus no auto video reģistrātoriem un to ģeolokācijas informāciju, grupas dalībnieki izveidoja samērā detalizētu karti, kurā parādīja lidmašīnu notriekušās raķešu sistēmas pārvietošanos gan uz raķetes izšaušanas vietu gan prom no tās jau pēc raķetes izšaušanas. Turpat analizējot dažādu karavīru internetā publicētās fotogrāfijas un informāciju par savu atrašanās vietu, diezgan viegli jau bija izskaitļot karaspēka daļu, kuras pakļautībā atradās konkrētā raķešu iekārta. Līdz ar to kļuva pilnīgi skaidrs no kurienes raķete nāca, kas un pa kādiem ceļiem to veda un kas varēja to izšaut. Un tas viss sēžot siltā istabā vairākus tūkstošus kilometru attālumā no notikumu vietas.

Nākošais Bellingcat veiksmes stāsts bija saistīts ar 2018. gada 4.martā Sailsbury notikušo bijušā Krievijas specdienestu virsnieka Sergeja Skripaļa un viņa meitas noindēšanas mēģinājumu. Atkal jau analizējot dažādu internetā atrodamu informāciju, Bellingcat komanda spēja identificēt tos Krievijas specdienestu virsniekus, kuri piedalījās šinī uzbrukumā, atklājot viņu īstos vārdus, karaspēka daļu un konkrēto specdienestu, kura uzdevumā viņi darbojās - kaut gan Lielbritānijas policijai sākotnēji bija zināmas tikai viņu viltotās identitātes.  

Kāds tam sakars ar šo visu – pavisam vienkārši – ja pat tāda valsts kā Krievija ar saviem specdienestiem un to pakļautībā strādājošiem augsta līmeņa IT speciālistiem nespēj noslēpt savu slepeno aģentu patiesās identitātes un kāds samērā parasts interneta lietotājs bez jebkādas speciālas pieejas slēgtām datu bāzēm var vienkārši iegūt attiecīgu informāciju, tad aizdomājieties, kā gan parasts pilsonis - interneta lietotājs kā jūs vai mēs var ietekmēt to, kas par viņu ir zināms citiem. Nekā! Tikai ierobežojot to informāciju, ko pats par sevi izliek publiskai apskatei.

Šodienai laikam pietiks. Tās bija tādas vispārīgas pārdomas par internetu un ar to saistītiem riskiem, bet nākošnedēļ parunāsim jau konkrētāk par to, kādi mēdz būt dažādi mērķtiecīgi un ļaunprātīgi mēģinājumi iegūt no mums jau detalizētāku privātu informāciju.  

Uz tikšanos nākošnedēļ!

Jūsu notebookshop.lv komanda

Nav komentāru

Komentēt